XIII Svētdienā pēc Trīsvienības dienas

Brāļi, es runāju pēc cilvēku saprašanas: arī testamentu, ko cilvēki slēguši un kas stājies spēkā, visi ievēro un neko tajā nemaina.  Apsolījumi bija doti Ābrahāmam un viņa dzimumam; nav sacīts: un dzimumiem – it kā par daudziem, bet sacīts ir par vienu: un tavam dzimumam – tas ir, Kristum.  Ar to es gribu sacīt, ka bauslība, nākusi četri simti trīsdesmit gadus vēlāk, neatceļ Dieva derību, kas jau iepriekš stājusies spēkā, nav tā, ka apsolījums būtu padarīts nederīgs.  Ja jau mantojums nāktu no bauslības, tad tas vairs nav no apsolījuma, bet Ābrahāmam Dievs to ir dāvājis caur apsolījumu. Bet kādēļ tad vajadzīga bauslība? Tā pārkāpumu dēļ bija pielikta klāt līdz brīdim, kad nāca dzimums, kam bija dots apsolījums; tā bija eņģeļu iedibināta un ar vidutāja roku iedota. Bet, kur ir viens, tur vidutāja nav, un Dievs ir viens. Vai bauslība ir pret Dieva apsolījumiem? Nē, taču! Ja bauslībai būtu dots spēks darīt dzīvu, tad patiešām taisnība nāktu no bauslības. Bet Raksti visu ir ieslēguši grēka varā, lai apsolījums tiktu dots ticīgajiem ticībā uz Jēzu Kristu. (Gal. 3:15-22)

Mūsu dienās daudz dzirdam runājam par laimi. Kas tad īsti ir vajadzīgs laimei? Domas ir dažādas, bet tas, ka par šo jautājumu bieži tiek diskutēts, liecina, ka cilvēki īsti laimīgi nav, jeb pareizāk sakot, daudzi ir nelaimīgi. Cilvēki ir nelaimīgi tad, kad tiem nav tā, ko tie grib. Laimes meklējumos tie cenšas atrast to, ko vēlas. Bet kas notiek tad, kad tie iegūst to, ko vēlas? Tad rodas atkal jaunas vajadzības pēc kurām jādzenas un tā joprojām un tā tālāk nemiera pilnā gribēšanas un dabūšanas riņķa dancī atkal un atkal no jauna. Nav grūti pamanīt, ka šim apburtajam vēlmju un to piepildījuma lokam nav satura un nav arī laimes. Patiesībā viss šis virziens satvert, vēlēties, iegūt ir tieši pretējs tam ceļam, kas ved pretī laimei. Kur īsti slēpjas laimes noslēpums?

Laimes noslēpums slēpjas Dievā. Viņam nav nekā, ko viņš varētu iegūt; viņam ir tikai viss, ko viņš var dot. Dieva laime slēpjas dāvanu došanā, tā atdošanā, kas viņam ir. Šeit slēpjas patiesa laime, kas sastāv nevis no ņemšanas, bet došanas. Lai varētu dot, Dievam, protams, bija vajadzīgi tie, kuriem viņš varētu savas dāvanas dot. Bija jābūt kādam, kurš varētu tās saņemt. Un tā Dievs radīja mūs, cilvēkus. Viņš radīja mūs kā viņa dāvanu saņēmējus. Tas ļautu Dievam īstenot savu laimīgumu. Šī laime nebija tikai priekš Dieva vien, bet arī priekš viņa radības, kuru Dievs radīja un apgādāja ar visu nepieciešamo līdzīgai došanai, līdzīgai laimei. Un tā viņš radīja cilvēkus, lai tie papildinātu viens otru - vīru un sievu, lai tie veltītos viens otram, atdotu sevi, dāvinātu sevi viens otram – būtu viena miesa, kas dalās laimīgā savstarpējas došanas dzīvē. Šī došana, kas ir mīlestība darbībā, nekad nav statiska, bet tā vienmēr aug. Jo vairāk tiek dots, jo vairāk ir ko dot un jo lielāka ir laime. Tādēļ Dievs visu iekārtoja tā, ka bērniem bija jārodas no vīra un sievas savstarpējas sevis dāvināšanas savam laulātajam draugam. Bērni rada iespējas jaunai došanai, jaunai laimei. Laulība, ģimene, un sabiedrība kopumā sniedz mums daudz iespēju došanai, tas ir, laimei. Tas ir veids, kā Dievs iekārtojis šo pasauli. Tas ir Dieva laimīgums, kurā viņš vēlas dalīties ar mums, cilvēkiem. Viss, ko viņš sagaidīja no savas radības bija dāvanu saņemšana no viņa, ļaušana sevi apdāvināt, un laimes atrašana dodot dāvanas tālāk, tieši tāpat kā Dievs ir laimīgs dodot.

Laimes sagraušana ir mūsu atteikšanās saņemt no Dieva dāvanas un atteikšanās dot pašiem. Kad mēs pagriezāmies par 180 grādiem no došanas uz ņemšanu, mūsu laime tika izpostīta. Tagad vairs nebija laimīgā, mierīgā prāta un apmierinājuma. Vairs nebija prieka par dāvanām un došanu. Tā vietā stājās vienmēr rosīgā iekāre, kurnošais satveršanas, gribēšanas, dabūšanas un atkal gribēšanas nemiers. Dievs būtu varējis sacīt – viņi negrib mans dāvanas; viņi negrib mani; labi, lai tā būtu un cauri. Tomēr tā vietā, lai savās dusmās mūs iznīcinātu, Dievs kļuva par vēl lielāku devēju, dāvinādams mums pašu dārgāko – savu Dēlu.

Dievs varēja pamest mūs grēkā. Mēs paši sevi par tādiem padarījām, bet viņš deva apsolījumu, ka no Ievas nāks dēls, kurš glābs mūs un atjaunos Dieva laimīgumā. Šis apsolījums ir visas Vecās Derības saturs. Tas tika atkārtots Ābrahāmam. Apsolījumi bija doti Ābrahāmam un viņa dzimumam. Dievs apsolīja un tas pats par sevi bija viņa kā devēja atjaunošana attiecībās ar mums. Viņa apsolījums bija dāvana. Viss, ko Dievs sagaidīja no Ābrahāma bija, lai viņš saņem apsolījumu, tas ir, tic Dievam. Tas ir viss, ko jūs varat iesākt ar apsolījumu – pieņemt to. Tas ir veids, kā Dievs vēlas attiekties pret mums. Viņš vēlas, lai mēs esam viņa dāvanu saņēmēji. Ābrahāms bija priecīgs, laimīgs saņemot Dieva dāvanu un Dievs bija laimīgs, priecīgs par Ābrahāmu.

Tomēr grimstot grēkā, cilvēki bija tiktāl novirzījušies no Dieva un došanas, ka pret citiem tie attiecās tikai kā pret tādiem, no kuriem varēja iegūt to, ko tie vēlējās. Cilvēks cēlās pret cilvēku, katrs cenšoties iegūt to, ko viņš gribēja, un laime tika padzīta no cilvēka dzīves. Tomēr tas nav vēl pats briesmīgākais laimes izpostīšanas veids. Cilvēki sāka izturēties arī pret Dievu tādā veidā, lai tie varētu no viņa iegūt to, ko tie gribēja. Viņi nevēlējās saņemt no Dieva. Viņi vēlējās to, ko tie gribēja iegūt paši saviem spēkiem. Viņi pastāvēja uz to, ka ja viņi kaut ko arī saņēma no Dieva, tad tā nebija dāvana, bet tas bija pašu nopelnītais. Viņi darītu savu daļu un tad pieprasītu atalgojumu.

Tādēļ Dievam vajadzēja cilvēkiem skaidri un nepārprotami parādīt, kas īsti bija tas, ko viņi pelnīja, kāda bija viņu alga. Ja viņi noraidīja Dieva dāvanas un pieprasīja to, kas tiem pienācās, tad Dievs tiem skaidri pasacīja, kas tas bija. 430 gadus pēc patriarhu laikiem – tik ilgi Dievs pacietīgi gaidīja, lai mēs saņemam viņa dāvanas – viņš ar Mozus starpniecību deva bauslību. Bauslība atklāja to, ko Dievs pieprasīja, proti, lai cilvēki būtu svēti, līdzīgi viņam. Te viss bija skaidrs attiecībā uz algu – ja bauslības prasības tiktu labprātīgi un pilnībā izpildītas, tad viss būtu kārtībā, bet, ja cilvēki to nedarītu, tad viņu attiecībām ar Dievu būtu beigas. Dievs sacīja apmēram tā – ja vēlaties būt paši savas laimes kalēji, tad tādi arī būsiet. “Mīli To Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Bauslība pieprasa mīlestības došanu, kas ir pretējais tam uz ko egoistiski sliecamies, proti, iegūt priekš sevis. Bauslība ir Dieva tiesa un lāsts pār jebkuru mūsu motīvu, kurš ir pret Dieva došanas ceļu. Raugoties uz to, ko Dievs pieprasa un tad uz sevi, redzam, kā esam kļuvuši par pilnīgi pretējo tam, kādus Dievs vēlas mūs redzēt. Raksti saka: Bauslība dod grēka atziņu. Tātad neviens nevar kaut ko pieprasīt priekš sevis balstoties bauslībā. Raksti visu ir ieslēguši grēka varā. Dievs deva bauslību, lai izdzītu no cilvēkiem muļķīgo paļaušanos pašiem uz sevi. Tādējādi viņš vestu tos pie atziņas, ka Dieva ceļa noraidīšana ir nekas vairāk kā pašnāvība. Viņš vestu tos pie izmisuma pašiem par sevi, lai tādējādi iztukšotu tos no savtīgas lepnības, tā atbrīvojot vietu dāvanām. Bet tad sekoja pati augstākā muļķība, muļķības muļķība. Cilvēki pieķērās bauslībai, kuru Dievs bija devis, lai satriektu viņus, un vestu pie atziņas, ka tie nevar paši ar saviem spēkiem un darbiem iegūt Dieva labvēlību un sacīja – Jā, mēs to darīsim! Mēs parādīsim Dievam, kas par spožiem un diženiem ļaudīm esam un pieprasīsim no viņa par to pienācīgu samaksu. Tas ir tieši tas pret ko Pāvils vēršas šīs dienas tekstā – bauslības galvenās funkcijas maiņa. Cilvēki tagad uztvēra bauslību kā Dieva prāta maiņu, kas anulēja Dievu kā apsolījumu un dāvanu devēju un piedāvāja cilvēkiem citu ceļu, veidu kādā viņi varētu nopelnīt Dieva labvēlību. Tas bija pagānu ceļš. Tas bija mēģinājums pārvērst žēlsirdīgo, dodošo Dievu par vērotāju, kurš aplaudētu redzot cilvēku sasniegumus.

Pirms pāris svētdienām mēs dzirdējām, kas Jēzum bija sakāms par tiem, kuri paļāvās paši uz savu taisnību. Viņš stāstīja par diviem vīriem, kas bija atnākuši uz Templi Dievu lūgt. Farizejam nevajadzēja ne Dievu, ne arī kādu viņa dāvanu. Dievs viņam bija vajadzīgs tikai kā viņa apbrīnotājs, kurš atalgotu viņu par viņa sasniegumiem. Galatijas draudzēs valdīja līdzīgas noskaņas. Šeit bija jūdi, kuri bija ar mieru atzīt Jēzu par Mesiju jeb Kristu, bet viņi pieķērās bauslībai un apgalvoja, ka pildot to, viņi darīja savu daļu Dieva labvēlības iemantošanai – ne dāvana, bet alga. Sastopoties ar šo pašnāvniecisko muļķību Pāvils brēca uz tiem: Ak jūs, bezprātīgie galatieši, kas jūs ir nobūris? Jūs, kam acu priekšā Kristus attēlots, krustā sists! (3:1)

Kristū viss ir skaidrs. Viņš ir Dieva apsolījumu piepildījums un viņš atceļ bauslības lāstu. Dieva apsolījumi nevar tikt atkārtoti vai aizstāti ar kaut ko citu. Bauslību, kas atklāj grēku un nolād, Kristus ņēma uz sevi, pakļaujot sevi bauslībai kopā ar mums. Viņš piedzima no sievietes, pakļauts bauslībai (4:4). To, ko mēs nespējām darīt, Kristus paveica mūsu vietā, priekš mums. Viņš piepildīja bauslību mūsu vietā un izcieta bauslības lāsta sodu par mūsu grēku. Viņš ņēma mūsu grēku uz sevi un Golgatā izcieta sodu par to mūsu visu vietā. Mūsu vietā un mūsu dēļ viņš kļuva par lāstu, tā izglābdams mūs no bauslības lāsta un tam sekojoša soda. Kristus paveica to visu un paveica pilnīgi. Tā bija lielā Dieva dāvana.

Pastāvēt uz mūsu nopelniem, nozīmē atteikties no tā, ko Kristus ir paveicis mūsu labā. Ja varam kaut ko nopelnīt Dieva priekšā, tad Kristus velti ir miris. Pāvils to atklāj skaidri un noteikti – ja jūsu paļaušanās nav tikai vienīgi un pilnīgi uz Kristu, tad tā ir paļaušanās uz sevi un tad viss ir atkarīgs no jums pašiem. Ja kāds nevēlas visu saņemt no Dieva kā dāvanu un pieprasa to, kas pienākas, tad viņš to arī saņems. Tas nozīmē tikt Dieva atstātam pašam savā ziņā, kas nozīmē neko citu kā elli.

Dievs nav devis divus pestīšanas ceļus – vienu apsolījuma un dāvanu ceļu un otru, mūsu sasniegumu ceļu ar bauslības darbiem. Tas nozīmētu bauslību pavērst pret Dieva dāvanu-došanas apsolījumu. Dievs dod tikai vienu ceļu uz viņa labvēlību, kas ir viņa došanas un mūsu saņemšanas ceļš. Viņa došana, kuru mēs nepelnām, ir viņa žēlastība. Mūsu saņemšana ir ticība. Dieva ceļš ir žēlsirdīgas došanas ceļš un vienīgā pareizā atbilde uz to ir mūsu saņemšana, mūsu ticība. Tas ir tas, kas vienīgais dara Dievu laimīgu; tas ir arī tas, kas vienīgais dara mūs laimīgus.

Dāvana, kuru Dievs dod, pati augstākā un lielākā viņa dāvana ir viņa paša Dēls. Tie ir došanas augstumi. Tiem, kuri dumpojās pret Dievu un noraidīja viņa dāvanas, Dievs dāvināja savu Dēlu, lai viņš mirtu un augšāmceltos un tādējādi Dievs varētu sniegt mums piedošanu, kuru Kristus izcīnīja priekš mums mirstot par mūsu grēku un augšāmceļoties grēku piedošanai, uzvaras dzīvei pār grēku, nāvi un elli. Šādi mēs esam darīti brīvi no nožēlojami nelaimīgā gribēšanas un dabūšanas nemiera. Mēs piederam tam Kungam kā viņa bērni, kas dzīvo no dāvanām, kuras saņem no sava Tēva rokām. No savas priecīgās un pateicīgās sirds dziļumiem mēs dziedam – paldies Dievam par viņa brīnišķīgo dāvanu! Te tā ir. Vai tā ir tava? Vai tu saņem to, tas ir, vai tu tici?

Runājot par vārdos īsti neaprakstāmo Dieva dāvanu Kristū, Mārtiņš Luters stāsta par divu veidu cilvēkiem, kuri noraida un nicina šo dāvanu. Vienus viņš sauc par suņiem, otrus par cūkām. Cūka dzird par pilnīgas piedošanas dāvanu Kristū un saka – labi, ja piedošana ir tik viegla lieta, tad grēkosim, cik vien spējam, jo mums vienmēr būs pieejama šīs nepelnītas piedošanas dāvana. Kas tā ir par netīru un nešķīstu domu! Dievs deva mums Kristu. Kristus mira, lai ikviens varētu saņemt piedošanu, lai varētu kļūt brīvs no grēka, bet daži izmanto to, lai varētu ne tikai palikt grēkā, bet grēkotu vēl vairāk nekā iepriekš. Šie ļaudis ar prieku pakļaujas grēkam, cerot uz piedošanu. Tie ir cūkas. Savukārt suņi ir tie, kuri maina Dieva bauslības nolūku un apgalvo, ka ar saviem sasniegumiem, pildot bauslību tie spēs iemantot Dieva labvēlību. Tie pat pievieno bauslībai paši savus likumus. Viņi pievieno papildus likumus, lai izrādītos vēl svētāki. Viņi gavē divreiz nedēļā, izdod likumus par īpašu dienu un īpašas barības ievērošanu un pretēji Rakstiem aizliedz stāties laulībā. Šādus cilvēkus Kristus satapa farizeju izskatā, Pāvils jūdaizeru izskatā, Luters grēkatlaižu pārdevēju izskatā - un mēs? Mēs tos sastopam ik uz soļa! – Viņi ir pārliecināti, ka ar tiem viss ir kārtībā, ka viņi ir labi un krietni cilvēki, kas no Dieva var sagaidīt tikai labvēlību. Šādi pagāni tic saviem sasniegumiem Dieva priekšā. Viņi attaisno paši sevi ar bauslības darbiem. Viņi pieprasa sev saldo ēdienu, kas tiem pienākas un tie diemžēl to arī saņems, bet tas būs rūgtāks par rūgtu. Un mēs paši? Vai esam tādi, kas atļauj sev vienu vai otru grēku, paļaujoties uz piedošanu Kristū? Vai esam tādi, kas raugās paši uz savu veikumu un domājam, ka tam vajadzētu iespaidot Dievu un nest viņa labvēlību? Lutera vārdiem – vai esam cūkas vai suņi? Padomājiet par to!

Bauslība mums ir dota tādēļ, lai uzrādītu mūsu grēku un to, ko mēs īsti pelnām, lai atbrīvotu mūs no dumpīgās iegūšanas un pelnīšanas lietas un izbrīvētu vietu Dieva dāvanām. Tās nav mūsu atjaunošanas beigas, bet sākums. Dievs vēlas dot mums vairāk laimes nekā tā, kuru gūstam no attiecībām ar viņu. Protams, tā ir laime Nr.1, kas caurvij jebkuru citu laimi un laimīgumu. Mēs patiesi esam laimīgi tādēļ, ka Dievs mūs nenolād un neatraida, kā mēs to pelnām. Mēs vairs netirgojamies ar Dievu un vairs nebaidāmies no viņa. Viņš mums ir devis varu būt viņa bērniem, kas no viņa dāvanām gūst mīlestību. Dievs ir priecīgs tad, kad viņš var dot. Kad mēs tiekam Dieva apdāvināti neiedomājami lielā pārpilnībā, mēs esam laimīgi. Tiekot darīti laimīgi ar Dieva došanu, mēs vairojam savu laimīgumu tad, kad paši dodam. Iespēju ir daudz – laulātajam draugam, ģimenei un visiem citiem, kurus sastopam guļam sasistus ceļa malā, kā stāstā par Žēlsirdīgo samarieti. Turklāt mūsu ienaidnieki dod mums iespēju pasniegt visšķīstākās dāvanas, jo tad tās nav viegli sajaukt ar atpakaļ dabūšanas domu. Tāpat kā Dieva laimīgums aug līdz ar viņa došanas pieaugšanu, tāpat notiek ar mūsu laimi – tā aug dodot. Šim mērķim Dievs mums dod daudz dāvanu, lai mums būtu prieks dodot tās tālāk.

Dieva dāvanas vienmēr aug; tās aug tiekot dotas prom. Ja tās netiek dotas tālāk, tās novīst un mirst. Pāri visam tas tā ir attiecībā uz evaņģēliju. Dievs nav skaudīgs savā laimē. Viņš negrib paturēt visu laimi, kā vienīgais devējs. Tādēļ Dievs lika to mūsu rokās. Padomājiet par to! Kad jūs esat devuši Kristu tālāk citiem, tad viņš ir jūsu, bagātīgāk un varenāk nekā iepriekš. Iespējams, mēs negribēsim tam tik viegli piekrist tad, kad tas tiks runāts par citām Dieva dāvanām – mūsu darbu, darījumiem un naudu, jo šeit uzsvars ir īpaši uz dabūšanu. Uz šīm lietām tomēr mums ir jāraugās tā gaismā, kam tās domātas. Ja strādājam smagi, cenšamies attīstīt savu biznesu, iegūt lielāku algu paši priekš sevis, tad mēs tikai vairojam tālāku nemiera pilnu gribēšanu, dabūšanu un atkal gribēšanu. Turpretī, ja mēs strādājam un pelnām, lai mums būtu vairāk ko dot Dieva darbam, draugiem, ģimenei un citiem, tad mūsu darbs ir laimīgs un mēs darām to ar prieku, nevis iekārojot un zūdoties. Tad mūsu darbs kļūst par dievkalpošanu, jo tas tiek darīts tādā pašā veidā, kādā Dievs dara savas lietas.

Laimes bagātība vairojas dodot, nevis ņemot. Tāpat kā maizes un zivis vairojās Jēzus rokās tiekot dotas prom, tā vairojas visas Dieva dāvanas – tās vairojas tiekot dotas tālāk citiem. Ir daudz laimīgāk un priecīgāk dot nekā ņemt. Dievs zina to un viņš vēlas, lai arī tu to zinātu un būtu laimīgs. Āmen.