Reminiscere

Jēzus tos atstāja un devās atpakaļ uz Tīras un Sidonas apvidu. Un, redzi, kāda kanaāniešu sieviete, kas tur dzīvoja, nāca pie viņa, saukdama: “Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu dēmons briesmīgi moka!” Bet viņš tai neatbildēja ne vārda. Tad viņa mācekļi pienāca un lūdza: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” Jēzus tiem atbildēja: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!” Viņš atbildēja: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem.” – “Jā, Kungs,” viņa sacīja, “bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela. (Mt. 15: 21-28)

Trīs lietas, kuras vistrāpīgāk raksturo šo pasauli ir – karš, bads un mēris. Relatīva miera un labklājības laiki ir bijuši tikai atelpas brīži, kas nekad nav turpinājušies ilgāk par dažiem gadu desmitiem. Mēs tādus esam piedzīvojuši, un tagad ir pienācis laiks atgriezties skaudrajā realitātē. Kādēļ tas tā notiek? Atbilde, kuru mums Rakstos sniedz Dievs ir – iedzimtais grēks. Tas parasti izpaužas kā neticība, skaudība un mantkārība. Jau pašā cilvēces sākumā skaudības mudināts Kains nokāva savu brāli Ābelu, kas iezīmēja visu turpmāko vēstures gājumu. Jā, visu cilvēces vēsturi varam ietvert vienā vārdā – karš! Un tur, kur ir karš arvien seko posts – epidēmijas, bads un nāve. Arī relatīvie miera laiki nemaz nav bijuši tik labi, kā varētu šķist, jo mantkārība un izvirtība auga augumā. Tam kā parasti seko Dieva sankcijas – dzīves dārdzība un citas likstas. Tāda ir pasaule un par to nav jābrīnās – tā grimst grēka varā, līdz kļūst ļauno garu pilnīgi apsēsta un saplosa pati sevi.

Apbrīnojama parādība šajā posta pasaulē ir Kristīgā ticība, jo tā sniedz cerību, mieru un prieku, piešķir jēgu dzīvei un ved uz mūžību. Tā māca mīlēt pat savu ienaidnieku, celt un nevis postīt. Turklāt atšķirībā no sapņainām, iluzorām reliģiskām, filozofiskām un politiskām idejām, kristietība ir patiesi reāla. Pagājušajā svētdienā dzirdētais – par Jēzus uzvaru pār velnu – nebija kāds teiksmains, mitoloģisks stāsts par attiecību kārtošanu noslēpumainā garīgā pasaulē starp gaismas un tumsas spēkiem, kam nav nekāda tieša sakara ar mūsu dzīvi. Nē, tas bija reāls stāsts par reāliem notikumiem. Jā, arī tas bija karš, garīgs karš, kurā izšķīrās cilvēces liktenis. Šajā karā Jēzus cīnījās mūsu vietā, un mūsu vietā viņš sakāva velnu! Karš ir uzvarēts, ienaidnieks sakauts, uzvarētājs ir zināms, bet atsevišķas kaujas joprojām turpinās. Kad Jēzus dāvina savas uzvaras augļus cilvēkiem, velns tos cenšas atņemt un pārņemt cilvēkus arvien lielākā varā, ko sauc par apsēstību. Šīs dienas evaņģēlijs mums stāsta par šādu gadījumu, un to, kā Jēzus uzvara tiek izdalīta cilvēkiem, kā tā tiek saņemta un kas ir saņēmēja, proti, ticība.

Kanaāniešu sievas piemērs ir pastāvīgas, pilnīgas ticības piemērs, kas māca, ka ticība ir sirsnīga paļāvība uz Dieva žēlastību un laipnību, kas atklājas viņa Dēlā Jēzū Kristū. Laikā, kad grūst ekonomika, plosās pandēmija un karš, kad zūd ticība politiķu spējām atrisināt šos jautājumus, kristīgā ticība kļūst īpaši aktuāla arī sociālā un politiskā nozīmē. Vairākus gadu desmitus mēs patiesi dzīvojām relatīva miera un labklājības apstākļos, kad šķita, ka cilvēka spēkos ir atrisināt jebkuru problēmu. Pasaulīgi orientētas baznīcas piebalsoja labklājības evaņģēlijam, noklusējot krustu un nebrīdinot no morāla pagrimuma un izlaidības. Mazais dievbijīgo pulciņš plašajā pasaulē brīdināja – Dievs to neatstās nesodītu, viņš atstās jūs velna varā un jūs aplaupīsiet un apkausiet viens otru. Diemžēl tā arvien ir saucēja balss tuksnesī, kuru sadzird tikai daži. Brīdinājumi tagad ir piepildījušies un arvien vairāk ir vērojama velna vara, viņa plosīšanās, zinot ka tam atlicis maz laika.

Par velna postošās varas palielināšanos jau agrāk liecināja mantkārība un izlaidība, morālais pagrimums un degradācija rietumu pasaulē. To uzmanīgi vēroja arī austrumu kaimiņš, cerot uz vieglu laupījumu. Arī tā ir velna varas izpausme – glūnēt un gaidīt piemērotu brīdi laupīšanai un slepkavošanai. Diemžēl politiskā situācija iegrozījās laupītajām labvēlīgā gultnē. Tā kā draudi un iebiedēšana neiedarbojās, sekoja slepkavošana. Uzbrukumā Ukrainai un draudos citām valstīm, mūsu zemi ieskaitot, nav grūti pamanīt velnišķas iezīmes – meli, draudi, slepkavības un cita veida varmācība, kas plosās ar neparastu spēku. Rietumu pasaule, kurā vēl ir dzīvas kristīgās vērtības stājas pretī, bet diemžēl tā nesaprot postpadomju austrumu despota domāšanu, naivi cerot, ka pietiks atņemt viņam to, ko liela daļa rietumu pasaules uzskata par savu dievu, proti, mamonu, un austrumi padosies. Tā nenotiks, diemžēl. Viena lieta attiecībā uz vēsturi ir neparasti skaidra, proti, no vēstures neviens nemācās. Pagājušajā gadsimtā Vācija tika nospiesta uz ceļiem un beigu beigās ekonomiski un finansiāli izputināta. Un kas notika? Uz skatuves parādījās Hitlers. Otra lieta, ko skaidri māca vēsture ir tā, ka vēsture mēdz atkārtoties. Kad rietumu pasaule cer panākt uzvaru izputinot Krieviju, tai vajadzētu atcerēties kāda ievērojama fiziķa formulējumu – idiots ir cilvēks, kurš atkārtoti dara vienu un to pašu, bet cer sagaidīt citu rezultātu. Ikvienam ir jāsaprot vienkārša patiesība, – karš jau ir sācies! Un tas nav karš pret Ukrainu, kā varētu šķist. Ukraina despota acīs ir tikai Mazkrievija, mazs šķērslis lielajam plānam – cīņai pret Rietumu pasauli par slāvu impērijas atjaunotni. Ja ieklausāmies Kremļa saimnieka runās, tad Ukraina tur tiek pieminēta tikai garāmejot, lielākā daļa šo naida runu tiek veltītas galvenajam ienaidniekam – ASV un rietumu pasaulei kopumā. Mazajam imperatoram ir grandiozi plāni un viņš diemžēl nav ne traks, ne dumjš, bet ārkārtīgi ļauns, viltīgs un bīstams. Tik bīstams, cik bīstams ir tas, kurš ieguvis varu pār viņa dvēseli. Turklāt pašreizējā situācijā Krievijai ir tikai divas izvēles: viena ir atzīt un nožēlot savu grēku kā Raskoļņikovam, saņemt sodu un dzīvot kaunā un nabadzībā gadu desmitiem šķīstot savu dvēseli, un apzinoties, ka tas, kas izdarīts Ukrainā netiks ne ātri piedots, ne aizmirsts; tā ir iespēja uz ko bieži ir aicinājuši diženie krievu kristīgie rakstnieki; otra iespēja ir turpināt un paplašināt militāro konfliktu arī aiz Ukrainas robežām.

Var jau protams lietot dažādus psiholoģiskus terminus, bet ja Kremļa saimnieks ir tādā garīgā stāvoklī, kuru kristietībā sauc par velna apsēstību, tad atgriešanos un grēku nožēlu sagaidīt būs grūti. Kas gan cits bija fašistu un komunistu veiktās zvērīgās slepkavības, ar prātu neaptveramā varmācība un spīdzināšana nometnēs un psihiatriskajās slimnīcās, ja ne velna apsēstu cilvēku darbības? Kas gan cits ir Ukrainas mierīgo iedzīvotāju bombardēšana ar kasešu bumbām, vakuuma bumbām un fosfora šāviņiem, ja ne velnišķa rīcība? Krievijas pareizticīgo baznīcai te būtu sakāms nopietns vārds un brīdinājums. Pat vēl tagad tā spētu pacelt tautu pretī mieram, bet acīmredzot tā ir tik dziļi pagrimusi, ka tā ne tikai klusē, bet pat aizstāv varmāku. Domājot par šīm lietām mums jāievēro, ka velna apsēstība nav vispārīgs ļaunums šajā pasaulē, bet gan konkrēta dēmoniska vara pār konkrētiem atsevišķiem cilvēkiem. Ja šiem cilvēkiem ir liela politiskā vara, tad briesmas patiesi ir lielas. Teiksim tā – mūsdienu Raskoļņikovs jau redz savu trešo sapni, bet cirvja vietā viņš taustās ap sarkanu pogu. Katru dienu lūdziet mīļo Dievu, lai viņš nepieļautu tās nospiešanu.

Šīs dienas evaņģēlijā aprakstītais Jēzus brīnumdarbs – kanāniešu meitenes atbrīvošana no apsēstības – ir apstiprinājums un stiprinājums ticībai, ka Jēzum ir vara pār ļaunajiem gariem, vara atbrīvot cilvēkus no velna varas. Apskatīsim tagad sīkāk – ko varam mācīties no šīs dienas evaņģēlijā aprakstītā notikuma.

Pēc konflikta ar farizejiem, kuri bija ieradušies no Jeruzālemes, lai vērstos pret viņu – Jēzus tos atstāja. Pretestība pat Jēzus dzimtajā Galilejā bija kļuvusi tik liela, ka viņš atstāja biezi apdzīvotās vietas, lai rastu patvērumu nomaļos rajonos. Jēzu, protams, vadīja nevis bailes, bet saprātīga piesardzība, un tā viņš ar saviem mācekļiem nokļuva Tīras un Sidonas apvidū, tas ir, viņi tagad atradās pagānu teritorijā.

Padzirdējusi par Jēzus ierašanos, pie viņa steidzās kāda kanaāniešu sieviete saukādama – Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Šie vārdi liecina, ka viņa bija jau agrāk dzirdējusi par Jēzu un uzskatījusi viņu par jūdu gaidīto Mesiju – Kristu. Protams, to bija dzirdējuši arī daudzi citi, tomēr tie nesteidzās Jēzum pakaļ un nepievērsa nekādu uzmanību tam labajam, kas bija par Jēzu dzirdēts. Kādēļ tā? Tādēļ, ka ārsts ir vajadzīgs slimajiem, bet veselie par ārstu nedomā un viņu nemeklē. Tiem šķiet, ka viss tāpat ir labi un ja būs problēmas – paši tiksim galā. Tā arī Rietumu pasaule domāja un cerēja, bet izrādījās, ka tā rūgti maldījās, jo notiek tā, kā Bulgakova romānā, uzklausījis ateista spriedelēšanu velns viņam izbrīnīts jautā – un velna arī nav? Un lai gan ateists izsaucas – protams, nav! – jau pēc brīža viņam nākas pārliecināties par pretējo. Nav šaubu, ka kanaāniešu sieva būs iepriekš izmēģinājusi visas pagānu metodes, lai palīdzētu savai meitai, bet tās visas bija palikušas bez sekmēm. Ja viņa būtu dzīvojusi mūsdienās, tā būtu darījusi to pašu, ko dara lielākā daļa mūsdienu cilvēku un rezultāts ir acīmredzams. Sapratusi, ka palīdzība citur nav atrodama šī sieva vēršas pie Kristus un lūdz viņa žēlastību: “Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!”

Nabaga sieva nebūs pati uzdrīkstējusies ieiet mājvietā, kur Jēzus kopā ar saviem mācekļiem bija uz īsu laiku apmetušies un tikko kā ieturējuši pusdienas, bet gaidījusi tos pie mājas, parādāmies ārpusē. Tūdaļ pēc žēlastības lūguma sieviete paskaidro savu neatliekamo vajadzību – Manu meitu dēmons briesmīgi moka! Un tad seko kaut kas dīvains – Jēzus tai neatbild ne vārda, bet dodas prom, it kā viņas tur nemaz nebūtu, un it kā viņa neko nebūtu viņam lūgusi.

Tālākā aina ir savdabīga: iedomājieties trīspadsmit vīrus uz ielas un aiz tiem, rokas pa gaisu vicinot, gaudodama skaļā balsī velkas raudoša sieviete, kas lūdz no tiem palīdzību. Tam vajadzētu piesaistīt cilvēku uzmanību, ko neviens nevēlējās. Tādēļ viņa mācekļi pienāca un lūdza: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” No teksta nevar izsecināt, vai mācekļi lūdza – tiec kaut kā no viņas vaļā, vai dod, ko tā lūdz, ka tikai viņa apklustu. Lai kā arī tas būtu, Jēzus nekad nebūtu šādi atbildējis uz lūgumu pēc palīdzības. Tādēļ viņš apstājas, pagriežas pret saviem mācekļiem un seko atbilde: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” Un atkal šeit nevar nesaskatīt noteiktu līdzību – Ukraina lūdz un vaimanā tāpat kā šī nabaga kanaāniešu sieva, bet tie, kas var tai palīdzēt saka – mēs esam sūtīti tikai pie citām tautām. Tomēr līdzība ir virspusēja, bet atšķirība liela un tā ir jāsaprot.

Ir ļoti svarīgi pareizi saprast šo teikumu. Pa šo laiku sieviete bija pienākusi tuvāk un dzirdēja sacīto. Tādēļ daudzi ļauj vaļu savai fantāzijai un saka, ka Jēzus šādi pārbaudījis sievietes ticību, mudinājis sevi pārliecināt utt. Tā nav tiesa! Jēzus nekad tā nedara! Viņš vēlas palīdzēt nabaga sievai un viņas apsēstajai meitai, bet vēlas arī pasargāt gan savus mācekļus, gan sievieti no pārpratumiem. Mesija jeb grieķiski Kristus bija apsolīts tikai jūdiem, bet tas nenozīmē, ka visi pagāni bija izslēgti (Mt. 4: 24; 8: 28). Pagānu pasaulei pienāks savs laiks, bet pagaidām Kristus bija atnācis tikai pie jūdiem, jo pestīšanai bija jānāk no jūdiem. Tā kā Jēzus nesen bija piedzīvojis lielu pretestību no jūdu reliģiskās elites puses, mācekļi vai kādi citi varēja padomāt, ka viņš tagad novērsies no jūdiem un pievērsies pagāniem. Tā vēlāk darīs apustuļi, bet tikai tad, kad viss, kam bija jānotiek pie jūdiem būs paveikts. Lai novērstu pārpratumus, Jēzus saka, ka viņš ir sūtīts tikai pie Israēla pazudušajām avīm. Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!”

Jēzus atbilde: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem”, pareizi saprasta, nav ne aizskaroša, nedz asa. Jēzus nesaka „suņiem”, bet sunīšiem. Suņi tā laika austrumu tautās bija klejojoši dzīvnieki, kas pārtika no maitām un, īpaši jūdu vidū, tika uzskatīti par nešķīstiem dzīvniekiem. Savukārt „sunīši” dzīvoja mājās, kur suņi nekad netiktu ielaisti, tie tika īpaši uzturēti un ēdināti un bieži bērni no pusdienu galda tiem atvēlēja kādu kumosu. Šī ir Jēzus atbilde: sunīši ir mīļi, bet nav labi atņemt to, kas pienākas bērniem un atdot to sunīšiem. Jēzus nesaka – nav pareizi, bet – nav labi, nav jauka lieta. Ar vārdu „sunīši” Jēzus līdzības veidā saka to, ko viņš iepriekš jau bija sacījis burtiski, ka viņš ir sūtīts tikai pie Isarēla tautas. Te arī jāievēro, ka viņš nerunā par pagāniem vispār, bet par tiem pagāniem, kas tajā laikā dzīvoja jūdu vidū vai tuvākajā apkārtnē. Tomēr Jēzus vārdos ir slēpts apsolījums, nevis noraidījums, un sieva to tūdaļ ar savu aso ticības ausi uztver. “Jā, Kungs, bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.”

Būdama pagāniete, kanaāniešu sieva atzīst, ka viņai nepienākas tas pats, kas Israēla bērniem. Viņas ticība ir pazemīga, un ticība tāda ir vienmēr. Sieva ir priecīga, ka var būt viena no tām, kas var saņemt druskas no jūdu galda, viņa zina, ka šīs druskas ir žēlastības dāvana. Ticība nekad neko nepieņem tāpat vien, tā nepieļauj varbūtības, bet skaidri zina, ka saņems, un tā saprot to, ko nesaprot citi: vārdos „mazie sunīši” viņa dzird skaidru apsolījumu. Jēzus nevilcinās slavēt viņas pazemīgo un patieso ticību un apdāvināt lūdzēju: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela.

Šīs sievietes ticības diženums nav tajā, ka viņa būtu pārvarējusi Jēzus liktus šķēršļus, kā suns lēkādama pēc saimnieka arvien augstāk pacelta kumosa. Jēzus tā nekad nedara! Drīzāk sievas ticība ir līdzīga tā romiešu virsnieka ticībai, kas tic Jēzum uz vārda. Dižena, īsta un patiesa ticība ir ticība, kas pazemīgā, nešaubīgā uzticībā paļaujas uz Jēzu, kā uz Dieva Dēlu. Nevis pagānu sieviete, bet tieši Jēzus ir šā stāsta centrālais tēls. Viņš izdala savu uzvaru pār velnu, un viņa dāvanas tiek ne tikai jūdiem, bet pat pirms noliktā laika arī daži pagāni saņem ne tikai druskas no galda, bet bagātīgu cienastu – brīvību no velna un ļauno garu apsēstības.

Savādi, bet visā šajā mēs redzam arī zināmu līdzību starp Ukrainu un NATO. Dalībvalstis ar ASV priekšgalā var sekot Jēzus piemēram un var arī nesekot. Pagaidām tās to īsti nedara un mēs nezinām vai darīs pirms tiks piespiestas to darīt. Šeit arī līdzība beidzas. Ir pilnīgi skaidrs, ka NATO nav Jēzus. Arī Rietumu pasaule kopumā nav ne Jēzus, ne pat māte Terēze, un atšķirībā no kanaāniešu sievas, kas savu dāvanu saņēma pilnīgi par velti, Ukraiņu tautai nāksies par to maksāt. Tagad tā maksā ar savām asinīm, cīnīdamies visas Rietumu pasaules vietā, bet tad, kad karš būs beidzies alkatība atkal gūs virsroku un tiks prasīts atmaksāt visu līdz pēdējam centam un ar uzviju. Tagad daudzi cilvēki palīdz no labas sirds, bet pieaugot bēgļu skaitam un palielinoties ekonomiskām grūtībām, noskaņojums ātri mainīsies. To šajā grūtajā brīdī vajadzētu saprast arī ukraiņu tautai – palīdzība pret velna varu vispirms ir jāmeklē pie Kunga Jēzus, kurš vienīgais to spēj dot.

Pirmajā Krievijas uzbrukuma dienā Ukrainai luterāņu arhibīskaps bez kādiem paskaidrojumiem savā Twitter kontā bija publicējis Psalma vārdus: “Dievs, satriec zobus viņu mutē! Kungs, sadragā jauno lauvu žokļus! Lai viņi izgaist kā ūdens, kas notek; kad viņi uzliek savas bultas, tad lai tās ir kā aplauztas. Kā gliemezis, kas lienot izplūst gļotās, kā sievas nelaikā dzimis bērns, kas neredz saules, tā lai viņi izzūd!” (58:7-9) Doma un konteksts ir skaidri, bet kristieši nekad nedrīkst sākt ar šādām lietām. Tā vietā lūgšanai drīzāk ir jāsākas ar pravieša Daniela vārdiem, kurus viņš gavēdams un maisā tērpies sacīja Dievam: “Mēs esam grēkojuši! Mēs esam netaisni! Mēs esam pārkāpēji! Mēs sacēlāmies un novērsāmies no taviem baušļiem un tavām tiesām! Mēs neklausījām praviešus, tavus kalpus, kas runāja tavā vārdā uz mūsu ķēniņiem, uz mūsu augstmaņiem, uz mūsu tēviem, uz visiem ļaudīm! Tev, Kungs, – taisnīgums! Bet mums – tik kauns!” Tajā pašā laikā, atzīdams grēku, Daniels zina, kur meklējams glābiņš: “Kungs, mūsu Dievs, ir žēlsirdīgs un piedod mums.. Dievs, uzklausi sava kalpa lūgšanu un viņa saucienus – uzlūko ar žēlastību savu svētvietu, kas izpostīta, ak, Kungs!” Tālāk Daniels skaidri parāda kādēļ viņš uzdrošinās vērsties pie Dieva un kādēļ ir pārliecināts par viņa atbildi: “Ne sava taisnīguma dēļ mēs zemojamies – tev labvēlību lūdzam – jo liela tava žēlastība! Kungs, uzklausi! Kungs, piedod! Kungs, dzirdi un dari! Tevis paša dēļ, mans Dievs, jo tavā vārdā saukta šī tava pilsēta un tauta!”

Tas ir liels iedrošinājums visiem bēdu māktiem kristiešiem, kuri dzīvo savā Kristības žēlastībā un zina, ka Jēzus ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies grēku piedošanai. Uz viņu ceram katrs atsevišķi, un kā liecina pravietis, viņā ir dota cerība arī ikvienai tautai, arī Ukrainai un pat Krievijai, un protams, arī mums. Nav citu zāļu pret tumsas varu un velna ļaunajiem nolūkiem kā tikai mūsu mīļais Kungs Jēzus. Tādēļ mēs visi kopīgi lūdzam – Kungs, apžēlojies, Kristu apžēlojies, Kungs apžēlojies. Āmen.