II Post Trinitatis

Jēzus sāka viņam stāstīt: “Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu un daudzus uz to saaicināja. Ap mielasta laiku viņš nosūtīja savu kalpu pie aicinātajiem sacīt: nāciet, viss jau ir gatavs! Tie visi kā viens sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu nopircis lauku, un man ir jāiet to apskatīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Un cits sacīja: es esmu nopircis piecus pārus vēršu un eju tos pārbaudīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Vēl cits sacīja: es sievu esmu apņēmis un tādēļ nevaru nākt. Kalps ieradies to paziņoja savam kungam. Tad nama saimnieks sadusmojās un sacīja savam kalpam: izej steigšus pilsētas ielās un ieliņās un ved šurp nabagus, tizlus, aklus un kroplus! Kalps teica: kungs, ir noticis, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: dodies pa ceļiem un sētām un piespied nākt visus, lai mans nams būtu pilns! Es jums saku: neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs.” (Lk. 14: 16-24)

Jēzus vispirms min mielastu, uz kuru ir aicināti daudzi. Mums jāuzdod jautājums, kurš ir tas, kurš šo mielastu rīko un kas ir šis mielasts?

Atbilde ir skaidra: mielasta rīkotājs ir pats Dievs un daudzie, kas uz to aicināti ir visi cilvēki, bet īpaši Dieva izredzētā jūdu tauta. Mielasta laiks ir Kristus atnākšana, par ko apustulis Pāvils saka: kad laiks bija piepildīts, Dievs sūtīja savu Dēlu dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai viņš izpirktu tos, kas atradās zem bauslības. Par pašu mielastu un tā saturu nepieciešams pasacīt vairāk.

Pēdējo laiku mielasts, kas saistīts ar Mesijas nākšanu Vecajā Derībā visskaidrāk ir aprakstīts pravieša Jesajas grāmatā: “Pulku Kungs nu sataisīs visām tautām treknas dzīres šai kalnā – dzīres ar nostāvējušos vīnu, ar treknuma leknumiem, ar vecu briedušu vīnu! Šai kalnā viņš saplēsīs apsegu, kas klājas pār visu tautu, apklāju, kas sedz visus ļaudis! Uz mūžiem viņš izpostīs nāvi, Kungs Dievs noslaucīs asaras no visu vaigiem, visā zemē viņš iznīdēs savas tautas kaunu, jo Tas Kungs ir runājis!” (25:6-8) No teksta tātad ir skaidrs, ka mielasta gatavotājs ir pats Dievs. Jaunajā Derībā šā mielasta saturs tiek paskaidrots plašāk.

Vispirms mums tiek pavēstīts, ka Dievs samierināja pasauli ar sevi. Un tas notika vēl tad, kad cilvēki bija Dieva ienaidnieki, Dieva dusmām pakļauti grēcinieki (Romiešiem 5:8, 10; Ef 2:3–5). Tas izslēdz jebkādu sadarbību no pašu grēcinieka puses. Kad Dievs samierināja pasauli ar sevi pat ticība nebija nosacījums. Samierināšanu paveica pats Dievs un paveica to ar sava Dēla nāvi. Jo, kad Kristus nomira par visiem, visi nomira kopā ar viņu (2. Kor. 5:14). Rezultātā, Dievs nepieskaitīja viņiem viņu pārkāpumus (2. Kor. 5:19). Ar grēku piedošanu, barjera, kas šķīra Dievu un grēcinieku, tika noņemta, un Dievs bija samierināts ar pasauli.

Tagad evaņģēlijā Dievs tuvojas cilvēkiem kā žēlsirdīgs Dievs, pārliecinot tos, ka viņš patiešām ir nolicis pie malas savas dusmas Kristus veikuma dēļ. Tagad viņš sniedz saviem ļaudīm šo vēsti, lai tā tiktu sludināta pasaulei: Dievs ir žēlīgs Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās dēļ. Viņš ir samierinājies ar pasauli un ir piedevis visas cilvēces grēkus (2.Kor 5:18- 19).Teologi to sauc par “objektīvu” attaisnošanu, jo tā notika Dieva sirdī, neatkarīgi no jebkādas darbības no grēcinieka puses. Svētie Raksti šo pašu patiesību māca no nedaudz atšķirīgas perspektīvas, sakot, ka Kristus tika nodots nāvē par mūsu pārkāpumiem un ir augšāmcēlies mūsu attaisnošanai. (Rom. 4:25)

Attaisnošana, tāpat kā izlīgums, sākas paša Dieva sirdī, viņam dāvinot savu mīļoto Dēlu kā dāvanu. “Paredzētajā laikā Kristus, kad vēl bijām nespēcīgi, nomira par mums, bezdievīgajiem. (Rom. 5:6) Dievs uzņēmās iniciatīvu, uz ko pamudināja viņa žēlastība. Viņš nodeva Kristu nāvei un uzmodināja viņu ar vienu mērķi— visas cilvēces attaisnošanu. Raksti piedāvā pārsteidzošu paralēli starp Ādamu, kurš ienesa grēku pasaulē un Pestītāju, kurš atnesa taisnības un attaisnošanas dāvanu: “Kā par viena cilvēka pārkāpumu visiem cilvēkiem nākusi pazudināšana, tāpat caur viena Cilvēka taisnību visiem cilvēkiem nākusi attaisnošana, kas ved dzīvībā. Kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudziem bija jākļūst par grēciniekiem, tāpat caur viena paklausību daudzi tiks darīti taisni.” (Rom. 5:18–19). Salīdzinājums ir šāds: Kā grēks un lāsts ir nācis pār visiem caur Ādamu, tāpat grēku piedošana un attaisnošana Dieva priekšā ir iegūta priekš visiem caur Kristu (Rom. 5:12, 15). Attaisnojums ir universāls un objektīvs, tas tiek piedāvāts visiem cilvēkiem ar evaņģēliju. Evaņģēlijs ir mielasts, par kuru runā Kristus.

Tālāk viņš runā par tiem daudzajiem jeb visiem, kas aicināti uz šo mielastu. Tas nozīmē, ka Dievs ir sagatavojis visu, - viss piepildīts - Kristus sacīs pie krusta, bet uz mielastu ir jānāk un tas ir jābauda. Tas nozīmē, ka katrs atsevišķais cilvēks to saņem tikai caur ticību. Kad kāds samaksā pirkuma cenu, lai atbrīvotu vergu, vergs ir brīvs, tiklīdz noteiktā izpirkuma cena ir samaksāta. Tomēr, ja izpirktie vergi izvēlas palikt verdzībā, tad viņi joprojām nav brīvi cilvēki. Tie ir brīvi saskaņā ar tā nodomu, kurš nopirka viņu brīvību, bet viņi paliek gūstā tādēļ, ka nevēlas izpirkuma dāvanu pieņemt. Teologi šīs dāvanas saņemšanu caur Svētā Gara radītu ticību sauc par “subjektīvu” attaisnošanu vai salīdzināšanu. Tātad dāvanas personisku saņemšanu.

Gan saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, gan luteriskajām ticības apliecībām, objektīvā un subjektīvā attaisnošana vienmēr ir cieši saistīta un konteksts tai ir viens. Cilvēks ir attaisnots žēlastībā, Kristus dēļ, ticībā (AC IV). Šie trīs mūsu ticības apliecības vārdi pareizi veido vienu veselu vienību. Ja ticība tiek izlaista, pastāv draudi, ka tas tiks saprasts tā, ka visi jau tāpat ir izglābti. Ja objektīvs attaisnojums netiek uzsvērts, tad tiek pazaudēts žēlsirdīgs Dievs, tāds Dievs, kurš ir labvēlīgs pret visiem cilvēkiem un ir piedevis visus viņu grēkus Jēzus Kristus dēļ. Pie kā tad ticība var pieķerties? Tikai pie Jēzus Kristus un viņa objektīvā samierināšanas darba. Ja Rakstu mācība par objektīvu attaisnošanu vai samierināšanu nav skaidri uzturēta un pasludināta, grēcinieka pestīšana tiks balstīta uz irstošām smiltīm, proti, labo darbu taisnības. Ticība tad tiks uzskatīta par paša cilvēka darbu, kas slāpē Dieva dusmas un liek viņam samierināties ar cilvēkiem.

Kopš grēkā krišanas cilvēks nemitīgi cenšas pats sevi attaisnot. Kā Ieva un Ādams iesāka vainot visus citus un beigu beigās pašu Dievu, tā cilvēki to turpina bez gala. Visiem ir kāds attaisnojums, kāpēc viņi dara to, ko nevajadzētu darīt un nedara to, ko vajadzētu. Jēzus mums šodien stāsta par trim šādiem cilvēkiem – viens bija nopircis zemes īpašumu, otrs vēršus, bet trešais bija apņēmis sievu. Visi to uzskatīja par pietiekošu attaisnojumu tam, lai noraidītu Dieva piedāvāto glābšanu Kristū. Varbūt pašiem tiem šķita, ka attaisnojums ir labs diezgan, tomēr Jēzus saka, ka tas izpelnījās Dieva dusmas un spriedumu – neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs. Tas mums palīdz saprast, kāpēc joprojām nospiedoši lielākā jūdu daļa netic Kristum, un kādēļ pasaulē vēl ir daudzas citas reliģijas un sektas. Viņi visi paļaujas paši uz sevi, uz saviem darbiem. Jo bez Kristus nekā cita arī nav kā tikai paša darbi, kas ir irstošām smiltīm līdzīgs pamats. Tātad jautājums nav tikai vēsturisks vai vispārīgs, bet dziļi personisks. Jēzus ir miris par tevi pie krusta. Viņš ir augšāmcēlies tavu grēku piedošanai; mielasts ir gatavs un Dievs tevi aicina to baudīt. Viņš tevi aicina, bet nespiež ar varu.

Kristus izpildīja Vecās Derības prasības. Mēs vairs neesam pakļauti likumam. Kristieši ir zem žēlastības. Jēzus ir mūsu sabats, atpūta no bauslības darbiem un mēs esam attaisnoti tikai ticībā. "Grēks nevaldīs pār jums, jo jūs neesat pakļauti likumam, bet gan žēlastībai." (Rom. 6:14) Un citviet Pāvils saka: "Tāpēc, ticībā attaisnotiem, mums ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu." (Rom. 5:1) Un vēl: “Jo žēlastībā jūs esat pestīti ticībā; un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana, nevis no darbiem, lai neviens nelepojas." (Ef. 2:8-9)

Kad cilvēki dzird šādas lietas, viņu samaitātais prāts tūdaļ secina, ka tad jau gan ir labi, varam iet uz baznīcu reizi gadā un ja nesanāks šogad, aiziešu nākošgad. Tiem vajadzētu padomāt par briesmīgajiem draudiem, kas atskan no Jēzus mutes: neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs.

Citiem vārdiem tie nebaudīs tos brīnišķīgos labumus, kurus Dievs ir mums dāvinājis Kristū – grēku piedošanu, mierīgu un drošu prātu, mūžīgo dzīvošanu jaunajā pasaulē un visu pārējo, kas tam sekos. Bet tu, mazais pulciņ, turi droši savu vainagu, lai neviens tev to nevar atņemt. Lieli ir tev dotie apsolījumi, dāvana ir ar prātu neapverama, neticami brīnišķīga. Esi pateicīgs! Āmen.