Vasarsvētki

Jēzus tam atbildēja: “Kas mani mīl, tas manu vārdu turēs, un arī mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu. Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus; un vārds, ko jūs dzirdat, nav mans, bet gan Tēva, kas mani ir sūtījis. To es jums esmu sacījis, būdams pie jums. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko esmu jums runājis. Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka es jums sacīju: es noeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es eju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks par mani. Un to es jums esmu pateicis tagad, pirms tas notiek, lai jūs ticētu tad, kad tas notiks. Es vairs daudz ar jums nerunāšu, jo nāk šīs pasaules valdnieks, bet viņam nav varas pār mani. Lai pasaule zina, ka es mīlu Tēvu un daru, kā Tēvs man ir pavēlējis. Celieties, iesim no šejienes!” (Jņ. 14:23-31)

Cilvēku domas par filozofiju ir dažādas – vieni to dievina, citi ienīst, vēl citi ir vienaldzīgi, bet lai ko kāds arī domātu, jūs piekritīsiet, ka idejām ir konsekvences jeb sekas. Šo patiesību mēs vērojam arī saistībā ar vienu no visu laiku lielākajiem filozofiem, grieķu filozofu Aristoteli, kurš savā grāmatā „Metafizika” runā par dievišķo un garu. Aristotelis apraksta garu kā radošu un dzīvu domas spēku, kas spēj risināt vairāk vai mazāk sarežģītas lietas. Pēc Aristoteļa domām pilnīgāka un spēcīgāka sevis apzināšanās domāšanas procesā ir tas, kas nošķir augstākās gara izpausmes no zemākajām. Pašas augstākās gara rosmes pēc Aristoteļa domām ir intelektuāla apcere jeb filozofiskā doma. Šī Aristoteļa atziņa parāda cilvēkā mājojošo tieksmi pēc arvien augstākas prāta darbības un ticību prāta spēju progresam. Aristotelis un daudzi viņa idejiskie sekotāji gan filozofu, gan reliģiskajās aprindās uzskatīja, ka jo vairāk cilvēka gars vai prāts apzinās sevi un spēj izpaust sevi, jo vairāk tas tuvojas dievišķajam. Šie Aristoteļa uzskati ir veidojuši teorijas par zināšanu ieguvi, par cilvēku, kā arī kultūras, sociālās un reliģijas teorijas un formējuši mūsdienās valdošo intelektuālo gaisotni, kuras pamatā ir cilvēka ticība sev, savām prāta spējām. Aristoteļa filozofiskais gars vienmēr atsaucas pats uz sevi un pats piešķir ticamību savas domas gājumam. Turpretī kristīgā mācība par Svēto Garu ir radikāli atšķirīga. Patiesības Gars liecina par Jēzu Kristu un Dievu Radītāju un nerunā pats no sevis (Jņ. 15: 26). Tas nozīmē, ka patiesība nekad nav subjektīva, bet pat Dieva trīsvienībā to apstiprina pārējās Trīsvienības personas.

Pirmoreiz Dieva Garu sastopam jau pašā pirmajā radīšanas dienā, kad viņš lidinājās pār vēl neizveidoto pasauli, aktīvi iesaistoties radīšanas darbā (1Moz. 1:2). Otra reize, kuru gribētos minēt ir vēl brīnumaināka - atbildot uz Marijas neizpratnes pilno jautājumu par gaidāmo grūtniecību, eņģelis Gabriels tai saka: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstā spēks tevi pārklās, tādēļ arī, kas dzims, būs svēts un tiks saukts – Dieva Dēls.” (Lk.1:35) šajos divos piemēros vērojam Svēto Garu iesaistītu Dieva varenajos darbos – radīšanā un Kristus miesā nākšanas brīnumā. Svētais Gars būtiskā un nedaudz pārsteidzošā veidā parādās arī baznīcas Ticības apliecībās. Augsburgas ticības apliecībā lasām, ka, lai mēs iegūtu ticību, caur ko tiekam glābti, baznīcā ir “..iedibināts garīgais amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu izdalīšanai. Jo caur Vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvāts Svētais Gars, kas - kur un kad Dievs to grib - rada ticību tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju, tas ir, ka Dievs attaisno tos, kas tic, ka viņi žēlastībā tiek pieņemti nevis viņu pašu, bet Kristus nopelna dēļ.” Turpat negatīvā veidā tiek piebilsts: “Mēs nosodām anabaptistus un citus, kuri spriež, ka Svētais Gars nāk pie cilvēkiem bez ārējā Vārda starpniecības, caur viņu pašu sagatavošanos un darbiem.” Tas pats, bet vēl stingrāk un noteiktāk tiek apliecināts Šmalkaldes artikulos, proti, Svētais Gars „ar mums, cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur savu ārējo vārdu un sakramentu. Bet viss, kas bez šā vārda un sakramenta tiek daudzināts par garu, ir velns.” Ar šiem vārdiem tiek skaidri noraidīta iespēja Dieva Garu un patiesību interpretēt subjektīvi kā iekšēju cilvēka prāta procesu. Patiesībā cilvēka dabiskās spējas ticības lietās tiek noraidītas vispār. Lutera Mazajā katehismā lasām: „Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ir mani ar Evaņģēliju aicinājis.” Tādējādi baznīcas ticības apliecības ikvienu ved prom no sevis pie Dieva Vārda un Noslēpumiem un mudina atturēties no savas iniciatīvas ticības lietās. To saprast ir ārkārtīgi svarīgi un grūti. Grūti tādēļ, ka mēs visi pēc savas dabas esam Aristotelim, Romas pāvestam un citiem līdzīgi entuziasti, kuri uzskata, ka viss gars un Dieva gudrība mīt viņu pašu sirdīs. Turklāt šeit tūdaļ ir jāpiebilst, ka Svētais Gars nav ne tikai sakāpinātas cilvēka intelektuālās spējas vai emocijas, bet viņš nav arī kāda abstrakta enerģija jeb spēks. Kas tad viņš ir? - Trīsvienīgā Dieva persona, kas savā dievišķībā ir vienāda ar Tēvu un Dēlu, nav radīta, ir neaptverama, mūžīga, visvarena; Svētais Gars ir Kungs, kas nav ne veidots, ne radīts, ne dzimis, bet no Tēva un Dēla iziet. Atanasija ticības apliecība brīdina, ka tas, kurš pie šīs ticības uzticīgi neturas, nevar tikt pestīts..

Pašreiz mēs dzīvojam ļoti sarežģītā laikā, kad arvien pieaug naidīgums pret kristīgo ticību, ateisms un materiālisms, kas ir pārņēmis lielu daļu Rietumu inteliģences un arī vienkāršo cilvēku prātus. Šeit vietā būtu atgādināt, ka šādai esamības izpratnei nav tikai garīgas, bet ir arī nopietnas politiskas sekas. Valsts pārvalde, politiskā dzīve, izglītība un ikdiena var ļoti viegli kļūt līdzīga tam drausmīgajam murgam, kas 20. gs. bija jāpiedzīvo mums un lielai pasaules daļai. Gāzes kameras un masu slepkavības bija laikmeta gara izpausmes, bezdievības uzvara pār cilvēka ticību, morāli un prātu. Ir ticis piemirsts tas, ka brīvība sabiedrībā ir iespējama tikai tur, kur valda likumība. Bet ja likumība nav Dieva dota, ja tā neprasa atbildību augstākas varas priekšā, tad šīs zemes likums un valsts vara vienmēr būs tikai tas, kas noder savas tautas apspiešanai un karam ar citām tautām. Viena no kļūdām, kas tiek pieļauta domājot par tirānijām ir tā, ka tiek pieņemts, ka pa priekšu jānāk kādam tirānam – Hitleram, Staļinam, Mao, Putinam un tad rodas tirāniska valsts. Tieši otrādi, tirānus veido un viņi nāk pie varas tikai pateicoties tautas vispārējam noskaņojumam. Viscaur vēsturei redzam tieši šādu lietu virzību – Ādama pretenzijas uz dievišķumu kļuva par Bābeles torņa totalitāro dzinējspēku, kas cēla torni uz debesīm un sēdināja tajā varmāku Nimrodu. Un tā tas ir bijis vienmēr. Kad cilvēki, tauta ir nolēmuši celt savu utopiju, savu torni uz debesīm, viņi vienmēr atrod kādu, kuru sēdināt šajā tornī, cilvēku, kurš šķietami varētu īstenot viņu plānus. Un šāds cilvēks arvien ir totalitāri domājoša, autoritāra persona. Kā likums šāds cilvēks ir arī bezdievis, jo, kā to rāda vēsture, tie kas nicina Dievu un smejas par elli, ir pirmie kandidāti uz elles radīšanu zemes virsū. Par spīti nicinājumam pret reliģiju, tiklīdz viņi tiek pie varas, tie tūdaļ iedibina jaunu reliģiju – tirāna kultu ar viņa bildēm, pieminekļiem, parādēm, svētkiem un godināšanu. Ir jāapzinās, ka cilvēcei patiesībā ir tikai divas iespējas – vai nu visi kā brīvas un vienlīdzīgas būtnes mēs esam padoti Debesu Likumam, vai arī lielākā daļa cilvēces būs padoti nelielas valdošas grupas vai pat viena cilvēka likumam, nolemjot sevi un citus samaitāšanai. Sauksim to par Čingizhana likumu, kas nozīmē - likums ir tas, ko saka hans, vienalga, lai ko viņš arī sacītu. Šis modelis vienmēr ir viens un tas pats – tāpat kā Staļins bija Ēdenes dārzā notikušās pievilšanas produkts, tā arī Padomju Savienība tika celta uz Bābeles pievilšanas pamatiem, tāpat tas notiek mūsdienu Krievijā, Ķīnā un daudzviet citur. Staļina un Putina lielummānija nav nekas cits kā Ādama lielummānija un mūsdienu Krievijas impēriskie centieni nav nekas cits kā Bābeles centieni. Šajā sakarībā raksturīgi ir vārdi, kurus savā pēdējā vārdā sacīja Rūdolfs Hess Nīrenbergas prāvā: „Hitlers ir Vācija, tāpat kā Vācija ir Hitlers”. Šādai domāšanai seko nolemtība, proti, tauta, kas sevi identificē ar to, kas ir piesaistīts zemei, ir nolemta dalīties liktenī ar to, kam tā ir piesaistīta. Diemžēl cilvēce ļoti reti mācās no savām kļūdām. Tā vienmēr dara to, ko Einšteins savulaik nosauca par idiota pazīmi, proti, idiots ir cilvēks, kurš dara vienu un to pašu, bet sagaida citu rezultātu. Tas varētu būt pats saprotamākais Einšteina atklājums, ko viņš dāvājis cilvēcei: precīza idiota formula. .

Mūsdienu pasaulē mēs redzam cīņu starp vairāk vai mazāk slēpta totalitārisma atdzimšanas centieniem un garīgu atmodu. Šīs cīņas iznākums lielā mērā būs atkarīgs no tā vai garīgās atmodas centieni sakņosies atjaunotās Bībeles un Baznīcas Katehismu studijās, dievkalpojumos, kur dominē Dieva vārds un sakramenti, vai arī mistiskā reliģiozitātē, kur dominē atsevišķa cilvēka privātie uzskati un viedokļi. Tā var būt tikai vai nu bībeliska Svētā Gara vai entuziastiska ļaunā gara atmoda - Kristus vai antikrista valdīšana. Nav grūti pamanīt, ka tirāni praktiski vienmēr ir apzinājušies reliģijas nepieciešamību, bet tādas reliģijas nepieciešamību, kur valda cilvēks nevis Dievs. Lielais uzdevums, kas dots Kristus baznīcai šo briesmu priekšā, ir atjaunotne Svētajā Garā, kas var notikt vienīgi un tikai atjaunotās Bībeles studijās, evaņģēliskos un sakramentālos dievkalpojumos, baznīcas ticības apliecību pazīšanā un arī baznīcas tēvu atstātā mantojuma studēšanā. Tad pār mums bagātīgi atkal līs Svētais Gars, nesdams patiesu garīgu atjaunotni, pasargājot arī mūsu laicīgās dzīves no tirānu varmācības. Šeit tāpat kā visur viss sākas ar grēka atziņu, nožēlu un piedošanu. Citas atjaunotnes nav un nevar būt! .

Ir kāds pamācošs stāsts par kādu aklu argentīniešu rakstnieku, kurš reiz apmeklēja Ēģiptes piramīdas. Dodoties prom no varenās celtnes, viņš apstājās un pacēla sauju smilšu. Nedaudz tālāk viņš tās izbēra.. viņš bija pārvietojis sauju smilšu.. un viņš baidījās, ka šādi ir iztraucējis universu. Ceļot piramīdas, cilvēki domā, ka dara kaut ko nozīmīgu, diženu, lielu un varenu, kaut ko paliekošu, tādu, kam ir nozīme visuma mērogā. Tie domā, ka iemūžina sevi, bet nepaveic neko vairāk, kā tikai pārvieto sauju smilšu. Viss ir tikai niecība – zina teikt gudrais Salamans. Iepriekš minētais argentīniešu rakstnieks atzīstas, ka pateicoties savam aklumam, viņš nonācis pie anglosakšu literatūras bagātībām un iemācījies no galvas daudz dzejas. Kad katra diena šķiet vienāda un jūs līdzīgi aklajam neko neredzat – sauja smilšu no vienas vietas uz otru – tad ņemiet rokās katehismu un psalmu grāmatu un mācieties tos no galvas; lasiet kristīgās pasaules klasiķus, lasiet Šekspīru, Dostojevski, mācieties no putniem gaisā un puķēm laukā; mācieties no maziem bērniem; mācieties no kāda veca, dzīves sista un dauzīta kristieša, kuri laiku pa laikam vēl sastopami šajā pasaulē. Tas būs tikai pirmais solis pa jūsu aicinājuma ceļu, lai kāda būtu jūsu profesija. Nebīstieties! - jūs neiztraucēsiet universu. Tas nav tas, kam jūs esat aicināti. Jūs neesat aicināti sist ar dēli pa ūdeni – liels blīkšķis, daudz šļakatu un tas arī viss. Nē, jūs esat aicināti kaut kam citam – lielam un patiesam. Tu vari ļaut citiem to uzzināt, būdams jebkuras profesijas pārstāvis – ārsts, skolotājs, galdnieks, celtnieks, sētnieks, mācītājs... Jēzus ir izvēlējies tevi savam nolūkam; viņš nav tevi izvēlējies piramīdu celšanai, smilšu pārvietošanai, bet viņa līdzcietības parādīšanai. Ej, nes Kristus līdzjūtību, nes ikvienam, ar kuru sastopies šīs pasaules tuksnesī; necel tur piramīdas, nepārnēsā smilšu saujas, bet nes līdzcietību un žēlsirdību viņa vārda dēļ, un viņa miers būs ar tevi, un nebīsties, ja jutīsies bēdīgs un noskumis, jo šajā pasaulē bēdas ir normāla lieta. Pasaulē, kur katru dienu bērni un sirmgalvji mirst no bada, kur jauni, ar modernām tehnoloģijām bruņoti vīri viens otru nokauj, atstājot aiz sevis atraitnes un bāreņus dīvaini būtu līksmot. .

Tieši bēdīgajiem un grūtsirdīgajiem, kuri skumst par savu grēcīgumu tiek dots Svētais Gars, jo Dievs nemet savas dāvanas priekšā suņiem un cūkām, lai tie aprītu dāvanu, paši nezinādami, ko īsti aprijuši. Ir vajadzīgas sirdis, kuras jūt un apzinās savu postu, cīnās un ķepurojas. Pie tiem nāk Svētais Gars ar savu visvareno palīdzību. Tas ir skaidri redzams Vasarsvētku dienā, kad Jēzus mācekļi, kuri līdz šim bija baiļu un bēdu nomākti, nemierīgi un nedroši, saņēmuši Svēto Garu, kļuva droši, stipri un prieka pilni, izejot ielās un sludinot evaņģēliju. Lai kā arī varētu tikt saprastas redzamās un dzirdamās parādības, kas saistās ar Svētā Gara nākšanu, tas kas notika mācekļu sirdīs mums ir pateikts skaidri - visus piepildīja Svētais Gars. Garīgās Kristības, par kurām bija pravietojis Jānis Kristītājs un kuras bija apsolījis pats Jēzus, tagad bija notikušas. Kristības ar Garu, kuru tagad piedzīvoja ticīgo kopiena bija unikāls, vienreizējs notikums, kas vēlākos laikos nav vairs atkārtojams. Reiz nācis Svētais Gars turpina savu darbu ar svēto evaņģēliju, glābjot no grēka varas un vedot pie Dieva uz jaunu pasauli. Vienā īsā teikumā, kas pasaka visu – Svētā Gara galvenais darbs ir grēku piedošana, un tur, kur ir grēku piedošana, ir dzīvība, svētlaime un mūžīgs, neatņemams prieks, kas nenāk no šīs pasaules, bet no tās uzvarētāja Kunga Jēzus. Jā, nekur nav pazudusi pandēmija, rit karš, ir dārgi laiki, cilvēki kļūst mežonīgi un neprātīgi, bet mēs būsim pateicīgi un kā acuraugu sargāsim lielo dāvanu, ko Debesu Tēvs un Kungs Jēzus mums dod – Svēto Garu, kas tagad kā templī mājo mūsos. .

Pievēršoties šīs dienas evaņģēlija tekstam, ir jāpakavējas pie vairākām lietām. Vispirms Jēzus runā par cilvēku, kurš mīl Viņu. Ko tad šāds cilvēks dara? Kā izpaužas mīlestība pret Jēzu? Jēzus atbild, ka šāds cilvēks tur viņa vārdus. Savukārt, lai turētu Jēzus vārdus, tie vispirms, protams, ir jāzina. Turpat tālāk Jēzus saka: „Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus.” Un tūdaļ Viņš paskaidro, ka viņa vārdi ir paša Dieva vārdi. Tātad tie cilvēki un tās reliģijas, kuras nezina un netur Jēzus vārdus, nemīl viņu un ir bez Dieva, jo nicina paša Dieva vārdus. Kuri tad ir tie Jēzus vārdi, kurus mums ir jāzina un jātur? Par to Jēzus runā nākošajā pantā..

Viņš saka, ka visus šos vārdus viņš ir runājis, trīs gadus būdams kopā ar saviem mācekļiem. Mācekļiem šie vārdi varētu kaut kādā mērā būt piemirsušies, tādēļ Tēvs Jēzus vārdā sūtīs Aizstāvi - Svēto Garu, kurš mācekļiem mācīs un atgādinās visu, ko Jēzus sacījis. Visu, ko Svētais Gars tiem mācīja un atgādināja, mācekļi pierakstīja, un tā baznīca papildus Vecajai Derība saņēma Jaunās Derības rakstus, kā augstāko un galējo Dieva atklāsmi. „Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem un tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu” (Ebr.1:1). Miesā nākušais Dieva Dēls Jēzus Kristus un Viņa pestīšanas darbs ir Jaunās Derības vēsts – Evaņģēlijs, kura tapšana nebūtu iespējama bez Svētā Gara. Šo spožo Dieva žēlastības gaismu mums ir atnesis Svētais Gars, apgaismojot mūsu ceļu uz Debesīm. Tāda ir brīnišķīgā Vasarsvētku dāvana. Ja tās nebūtu, mēs joprojām balstītos uz tukšiem niekiem un runātu melus, staigādami apkārt grūti no ļaunuma un dzemdētu postu (Jes.59:4). Gaismu mēs gan gaidītu, bet būtu tikai tumsa. Mēs staigātu pa šo pasauli taustīdamies gar sienām kā akli, gāzelēdamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs kluptu dienas vidū kā tumsā, būdami labi baroti un dzīvības pilni, mēs būtu patiesībā kā miruši. Tāda ir pasaule bez Dieva Gara (Jes. 59: 9-10). Tā ienīst, skauž, zūdās un apmelo savu tuvāko. No viena koka gabala tā uzkur uguni un cep uz tā maizi un gaļu, bet no otra tāda paša darina sev elku tēlu, ko pielūdz kā Dievu. Pieviltās sirds un apmātā prāta maldināts, cilvēks nenāk pie garīgas skaidrības, bet paļaujas uz tukšiem niekiem (Jes. 44:19-20). Šī kaislību pārņemtā pasaule arī nepazīst miera, bet tā pavada laiku nemitīgos savstarpējos karos, ķildās un cīniņos. Tādēļ Kristus kā miera ķēniņš saviem mācekļiem īpaši apsola dot arī savu mieru. .

„Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Šie vārdi liecina, ka Kristus dotais miers būtiski atšķiras no šīs pasaules miera. Pasaules miers ir tāds miers, kad cilvēkam klājas labi: viņam ir laba veselība, labs darbs, labi draugi, daudz naudas, visi viņu mīl un apbrīno utt. Tiklīdz kaut kas no tā tiek atņemts, tā pasaules miers zūd, cilvēks sāk uztraukties raizēties, kļūst nemiera pilns. Turpretī Kristus miers ir pilnīgi citāds. Cilvēks, kam ir šis miers, ir mierīgs arī visnelabvēlīgākajā situācijā. Pat tad, ja viņš ir slims, nabags, visu ienīsts un vajāts, šāds cilvēks ir mierīgs un nekas šajā pasaulē viņam šo mieru atņemt nevar. Šādu mieru Svētais Gars dāvina, piedodams grēkus. Nemierīgu cilvēku dara nemierīga sirdsapziņa, bet kam grēki piedoti, tam sirdsapziņa kļūst mierīga. Tāds cilvēks zina, ka Dievs ir viņa Draugs, Sargs un Labvēlis, kurš līdz ar grēku piedošanu, tam dos arī mūžīgo dzīvošanu. Tādēļ šāds ticīgs cilvēks nezaudē mieru pat nāves priekšā. Viņš zina, ka visas lietas tam nāks par labu un visvarenā un žēlsirdīgā Dieva rokās viņš jūtas mierīgi un labi. Šis miers nav mānīga ilūzija. Mānīga ilūzija ir pasaules miers, kas ir gaistošs un pārejošs. Dieva miers turpretī ir mūžīgs un paliekošs. Tas ir bezgalīgi dziļš miers, ko nevar iztraucēt šīs pasaules kņada un juceklis. Tā ir svētība, kas sakņojas Kristus nāvē un augšāmcelšanā. Tā ir dāvana, ko Svētais Gars dāvina katram ticīgajam ar Jēzus vārdiem – ņemies drošu prātu, tev tavi grēki piedoti. Grēku piedošana Jēzus vārdā ir diženais Svētā Gara darbs, ar kuru tas uzceļ baznīcu. .

Uzsākot šo grandiozo darbu, Svētais Gars savā amatā nestājas klusu un nemanāmi, bet ar lielām un varenām zīmēm: Vispirms mēs lasām par stipram vējam līdzīgu rūkoņu, kas nākusi no debesīm un ar savu skaņu pulcinājusi kopā ļaudis no dažādām tautām un valodām. Pirmo reizi tas notika svētdienā, 50 dienas pēc Kristus augšāmcelšanās 9 no rīta, kad Vasarsvētku jeb ražas novākšanas svētku dienā, mācekļi bija sapulcējušies vienkopus un klausījās sprediķi. Pēkšņi no debesīm atskanēja varens troksnis, stiprai vēja pūšanai līdzīga rūkoņa. Tā pieņēmās spēkā, nāca arvien tuvāk un tuvāk un drīz piepildīja visu namu. Šis varenais troksnis liecināja par spēka - varena, pārdabiska, dievišķa spēka klātbūtni. Zīmīgi bija arī tas, ka šī varenā rūkoņa atgādināja vēja pūšanu, jo gan ebreju, gan grieķu valodā Garu sauc tādā pašā vārdā kā vēju. Debesu dārdoņai turpinoties, pār katru no sapulcētājiem Jēzus sekotājiem nolaidās it kā uguns mēles, un katrs no klātesošajiem tika piepildīts ar Svēto Garu..

Varenais troksnis piesaistīja arī apkārtējo ļaužu uzmanību. Tie tūdaļ sapulcējās, lai redzētu, kas notiek. Un viņi ne tikai ieraudzīja Kristus mācekļus, ar ugunīgām mēlēm rotātus, bet dzirdēja arī, ka pašu mācekļu mēles bija kļuvušas citādas – tās dažādās valodās slavēja Dieva varenos darbus. Šīs neparastās zīmes bija brīnums un būtu bērnišķīgi naivi censties tās izskaidrot vai noliegt ar mūsu cilvēcisko pieredzi vai prātu. Te brīnumainā veidā piepildījās Jēzus apsolījumi, kristīt mācekļus ar Svēto Garu un sūtīt tiem Aizstāvi. Saņēmuši Garu, mācekļi tūdaļ runāja dažādās cilvēku valodās un tie, kas saprata šīs valodas, saprata mācekļu sacīto. Tā bija zīme, kas liecināja, ka Svētā Gara vēsts izskanēs pa visu pasauli, visu tautu un tautību starpā. Mēģināt atdarināt šo brīnumaino notikumu un nesakarīgi murmulēt, kā to daži dara mūsdienās, nozīmē nesaprast Vasarsvētku notikumu, patiesībā būt bez Gara, un riskēt nokļūt vai pat jau būt nokļuvušam velna nagos. .

Arvien ir jāpatur prātā, ka šī Svētā Gara stāšanās pie sava amata pildīšanas ir vienreizējs, neatkārtojams notikums. Parādījis savas darbības uzsākšanu ar varenām zīmēm un lielu troksni, Svētais Gars baznīcā tālāk darbojas klusi un nemanāmi caur sludināto Vārdu un izdalītajiem Sakramentiem. Svētais Gars ir pazemīgs gars, Viņš nevēlas sevi īpaši parādīt, bet ceļ godā Dieva Dēlu, liecinot par visu, ko Jēzus Kristus cilvēku labā ir darījis. Tādēļ, ja patiesi vēlamies sastapt Svēto Garu un būt garīgi ļaudis, tad mums nav jātiecas viss pēc ārējām zīmēm un brīnumiem, bet jāklausās vienkāršā sludināšanā, kas Jēzu ceļ godā un jāsaņem Sakramenti, ar kuriem viņa veikums tiek izdalīts cilvēkiem. Varenie Vasarsvētku brīnumi un zīmes, liecina par to vareno garīgo spēku, kāds piemīt vienkāršajiem Evaņģēlija vārdiem un Sakramentiem – tie atgriež no grēka, padzen velnu un nāvi, dāvā mieru ar Dievu un mūžīgu svētlaimes pilnu dzīvi Dieva tuvumā. Pazemīgi saņemot, šīs Svētā Gara dāvanas, mēs patiesi dodam godu Svētajam Garam un tiekam piepildīti ar Garu un visām viņa brīnišķīgajām dāvanām. Āmen.