X Post Trinitatis

Tajā pašā laikā Jēzus sacīja: “ Jā, Tēvs, šādi ir izpaudusies tava labvēlība! Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt. Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.” (Mt.11:25-30)

Cienījamie kristieši!

Mēs priecājamies, kad tiekam uzaicināti uz kāzām, dzimšanas dienas ballīti vai iesvētībām. Tas liecina, ka kāds par mums rūpējas un vēlas, lai mēs būtu viņa viesi. Tāpēc mēs esam priecīgi pieņemt ielūgumu, ja vien kāda svarīga iemesla dēļ nevaram ierasties. Tomēr šādi ielūgumi parasti ir ierobežoti ar noteiktu cilvēku grupu. Citādi saimnieks diez vai tiktu galā ar ballītes izmaksām.

Turpretim sirsnīgais aicinājums, kas izskan mūsu Bībeles tekstā, attiecas ne tikai uz noteiktām cilvēku grupām. Jēzus Kristus ar savu krusta nāvi izglāba ne tikai dažus, bet visus cilvēkus. Tāpēc viņa aicinājums, tikt glābtiem, nav vērsts tikai uz kādiem noteiktiem cilvēkiem. Tas ir adresēts visiem cilvēkiem – arī tev un man: Jēzus mūs draudzīgi aicina pie sevis.

(1.) lai apgaismotu vienkāršos
(2.), lai atvieglotu nomāktos.

(1.) Termins "vienkārši domājošs" mūsdienās parasti ir negatīvs apzīmējums. Par "vienkāršiem ļaudīm" tiek uzskatīti tie, kuri ir naivi un lētticīgi un tāpēc viegli kļūst par upuriem līdzcilvēku viltībai un niknumam. Kad Bībele runā par "vienkāršību", tā nerunā par "lētticību" vai "naivumu" negatīvā nozīmē. "Vienkāršība" Bībeles izpratnē nozīmē ar bērnišķīgu paļāvību pieņemt to, ko Dievs atklāj savā vārdā. Bet ne tāpēc, ka tu būtu tik lētticīgs vai naivs. Bet vienkārši tāpēc, ka patiesais, dzīvais Dievs tā saka.

Par šo vienkāršību nav jākaunas. Tā nav arī kļūda vai cilvēka vājums, kas būtu jāpārvar. Jā, tā ir pat nepieciešama, ja negribam pēc savas nāves iet pazušanā. Jēzus saka: Es slavēju tevi, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem un tās atklājis bērniņiem! (Mt 11:25) Kad Tas Kungs šeit runā par maziem bērniem, viņš nerunā tikai par zīdaiņiem. Kontrasts ir nevis ar pieaugušajiem, bet ar "gudrajiem un saprātīgajiem", t.i., tiem, kas ir izglītoti pasaulīgajā gudrībā. Tāpēc "bērniņi" ir visi tie, kas bērnišķīgā paļāvībā pieņem Dieva atklāsmi neatkarīgi no tā, vai viņi ir veci vai jauni.

Bet ko tieši Jēzus domā, sakot, ka Dievs ir apslēpis "šīs lietas" gudrajiem un saprātīgajiem? Lai to labāk izprastu, ir noderīgi aplūkot mūsu teksta kontekstu. Jānis Kristītājs no cietuma lika Jēzum pajautāt, vai viņš tiešām ir Mesija. Jēzus Jānim norādīja uz saviem brīnumiem. Tie apstiprina, ka Jēzus patiešām ir apsolītais Glābējs. Jēzus arī liecināja par Jāni ļaužu priekšā. Viņš apstiprināja, ka Kristītājs ar savu darbu ir sagatavojis Israēla tautu Mesijas atnākšanai. Bet daudzi izraēlieši neticēja ne Jānim, ne Jēzum. Šķita, ka viņiem vienmēr bija kāds labs izskaidrojums savai negribēšanai: viņi paziņoja, ka Jānis ir apsēsts, jo viņš dzīvoja vienkāršu dzīvi un atteicās no daudzām lietām. No otras puses, viņi uzskatīja Jēzu par rijēju un dzērāju, muitnieku un grēcinieku draugu (sal. Mt 11,16-19). Tāpēc viņi neatgriezās pie Jēzus, bet aizvēra savas sirdis Dieva vārdam. Tāpēc Jēzum tagad ir jāpasludina Dieva sods tām pilsētām, kurās notika lielākā daļa viņa darbu: tādām Galilejas vietām kā Horacina, Betsaida un Kapernauma Pēdējā tiesā klāsies sliktāk nekā Sodomai vai pagānu pilsētām, piemēram, Tirai un Sidonai. Viņi ir dzirdējuši labo vēsti par pestīšanu caur Jēzu Kristu. Un viņi bija liecinieki Jēzus elpu aizraujošajiem brīnumiem. Tomēr viņi neatgriezās pie Jēzus. Viņi sekoja savam grēcīgajam saprātam un ticēja cilvēka gudrībai, nevis bērnišķīgā paļāvībā pieņēma to, ko Dievs teica savā vārdā.

Bet pat augstākā cilvēciskā gudrība bez Dieva Vārda nekad nespēs saprast patiesību par dzīvo Dievu un pārdabisko pasauli. Jēzus saka: "Visu man ir uzticējis mans Tēvs. Neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls un tie, kam Dēls vēlas Viņu atklāt." (Mt 11:27) Jēzus zina patiesību par Dievu un pārdabisko pasauli, jo viņš pats nāk no šīs pasaules. Viņš ir mūžīgais Dieva Dēls, kurš kļuva par cilvēku, lai mūs grēciniekus izglābtu no elles. Jēzus ir vienīgais, kurš patiešām pazīst debesu Tēvu, jo, kā Dzīvā Dieva Dēlam, viņam kopš mūžības ir bijušas īpašas attiecības ar Tēvu. Un mēs, grēcīgie, varam atpazīt patiesību par Dievu un garīgo pasauli tikai tad, ja ticam ar bērnišķīgu vienkāršību, ko Jēzus māca Bībelē.

Bet daudzi nav gatavi to darīt. Viņi noraida Bībelē teikto, jo vairāk uzticas savam saprātam vai zinātniskajiem pētījumiem nekā šīs senās grāmatas vārdiem. Tā vietā, lai atgrieztos pie Jēzus, lai kopā ar viņu atrastu grēku piedošanu un cerību uz mūžīgo dzīvi, viņi saka, ka ir daudz reliģiju un neviens nevar zināt, kurai no tām patiesībā ir taisnība. Viņi arī uzskata, ka mūsdienās vairs nevar ticēt Bībeles apgalvojumiem par pasaules radīšanu vai Jēzus veiktajiem brīnumiem. Tā vietā viņi pieturas pie evolūcijas teorijas un kategoriski paziņo, ka brīnumiem nav vietas pasaulē, ko pārvalda dabas likumi. Bet Bībele nav cilvēku izdomāta grāmata, bet gan nekļūdīgs Dieva vārds. Apustuļi un pravieši pierakstīja to, ko viņiem deva Svētais Gars. Tātad, kāpēc mēs nevarētu uzticēties Bībeles vārdiem, kad tā stāsta par Visuma radīšanu vai Jēzus brīnumiem? Es, piemēram, gribētu būt vienkārši domājošs šajā Bībeles izpratnē! Galu galā Jēzus mūs laipni aicina pie sevis, lai apgaismotu vienkāršos un atveldzētu apgrūtinātos.

(2.) Cik dažādi ir cilvēki, tik dažādas ir nastas, ko katrs nes. Daži cilvēki uztraucas par savu nākotni: viņi uztraucas par to, vai skolas beigās varēs iegūt labu grādu, atrast mācekļa vietu un nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai uzturētu ģimeni. Cits tagad no šīm raizēm ir brīvs, jo viņš jau sen ir nostiprinājies darba dzīvē. Bet viņš var sākt domāt, vai viņš atradīs īsto dzīvesbiedru. Vēl citi uztraucas par saviem bērniem un mazbērniem, tiem jārisina problēmas augstskolā vai darbā vai jāpiedzīvo ciešanas slimību, ekonomisku grūtību vai tuva cilvēka zaudējuma dēļ.

Papildus šīm dažādajām nastām ir arī viena, ko sev līdzi nēsājam mēs visi. Tā ir grēka nasta. Neviens no mums nav ievērojis Dieva baušļus, pat ja šķiet, ka dzīvojam krietnu dzīvi. Dieva acīs nav "labu cilvēku". Tas ir tāpēc, ka Dievs no mums, cilvēkiem, pieprasa pilnību. Viņš sagaida, lai mēs būtu tikpat svēti un perfekti visās mūsu domās, vārdos un darbos, kāds ir Viņš. Un neviens no mums nevar izpildīt šo prasību. Kurš gan var teikt, ka nekad nav sacījis nevienu sliktu vārdu vai savās domās grēkojis? Vai arī kurš var teikt, ka nekad nav pārkāpis Dieva bausli visā savā dzīvē? Patiesībā pat viskrietnākais cilvēks nevar pastāvēt svētā Dieva priekšā ar savu dzīvi. Un mēs visi to ļoti labi zinām, neatkarīgi no tā, vai mēs to sev atzīstam vai nē. Galu galā mūsu sirdsapziņa liecina, ka mēs bieži pārkāpjam Dieva baušļus un tāpēc neesam pelnījuši neko citu kā vien Dieva dusmas.

Bet Jēzus aicina mūs nākt pie viņa, lai mēs atbrīvotos no visa, kas mūs apgrūtina un moka. Viņš aicina mūs: Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. (Mt 11,25). Jēzus zina, cik nogurdinoši ir nest nastas. Vai nebūtu prātīgāk kopā ar viņu tikt vaļā no savām nastām, pirms paši nogurumā nesabrūkam zem to svara - kā kalnos kāpējs, kā ceļinieks, kurš vairs nespēj nest savu mugursomu? Jēzus nevēlas, lai mēs sevi mocītu ar savām raizēm, bailēm un vajadzībām. Mums lūgšanā jānes viņa priekšā viss, kas padara mūsu sirdis smagas un neļauj atvilkt elpu. Tāpēc Svētie Raksti saka: Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību (Fil 4:6). Tā vietā, lai zaudētu sevi bezgalīgā prātošanā un nemitīgi raizētos par savām vajadzībām, problēmām un rūpēm, mums biežāk jāizmanto brīnišķīgā iespēja, ko mums sniedz lūgšana. Tā atvērs mūsu acis daudziem uzdevumiem un kalpošanai, ar kuriem mēs saskaramies Dieva valstības darbā. Un cik daudz mēs varam darīt Dieva valstības labā, ja liekam savas vajadzības Jēzus rokās un beidzam griezties paši ap savu asi!

Pats galvenais, Jēzus vēlas mūs atbrīvot no smagākās nastas, ko nēsājam sev līdzi un ko neviens cits nevar nocelt no mūsu pleciem! Šī iemesla dēļ Dieva Dēls kļuva par cilvēku Jēzū Kristū. Jēzus ļāva mūsu grēka nastu uzlikt uz viņa pleciem un nesa to pie krusta. Viņš nomira mūsu vietā, lai mums nebūtu jāiet bojā grēka dēļ, bet mēs ticībā uz viņu tiktu izglābti no elles. Tie, kas tic Jēzum Kristum kā savam Glābējam, gūst mieru no savas sirdsapziņas apsūdzībām. Jo Dievs mums dāvā pilnīgu mūsu grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu caur glābjošo ticību Jēzum Kristum.

Protams, pat ticīgajiem kristiešiem šajā pasaulē joprojām ir jānes daudz nastu. Galu galā Jēzus vēlas, lai mēs kā viņa mācekļi būtu gatavi vilkt viņa jūgu. Bet viņš arī saka: "Mans jūgs ir viegls un mana nasta viegla." (Mt 11:30). Tāpat kā darba zirgus mēdza iejūgt zem koka jūga, lai tos varētu vieglāk vadīt, kristiešiem vajadzētu paļauties uz Tā Kunga vadību. Kā ticīgs kristietis es vairs nevēlos iet savu ceļu. Mīlestības un pateicības dēļ es paļāvīgi sekoju sava Kunga vadībai pat tad, kad viņš ved mani cauri tumšām ielejām un grūtiem posmiem manā dzīves ceļojumā. Dažreiz tas var šķist diezgan nomācoši — kā jūgs, kas nospiež dzīvnieku plecus. Un tomēr tas ir maigs jūgs un viegla nasta. Jo Jēzus vienmēr ir man blakus. Viņš mani atsvaidzina ar jauniem spēkiem, kad nogurstu. Kopā ar viņu es vienmēr varu atnākt atpūsties un uzlādēt savas baterijas, lai turpinātu viņam uzticīgi sekot arī savas dzīves tumšajos brīžos. Svētajā Komūnijā viņš pat aicina mūs pie sava galda, lai pabarotu mūs ar savu miesu un asinīm, kas atrodas maizē un vīnā. Šeit viņš stiprina mūsu ticību grēku piedošanai, ko viņš mums visiem ieguva pie krusta. Un caur Bībeles vārdu viņš vēlas uzrunāt mūs atkal un atkal, lai iedrošinātu, stiprinātu un sniegtu vadību.

Jēzus neliek savu jūgu uz mūsu pleciem, lai mūs saspiestu un mocītu. Viņš zina, cik viegli mēs nomaldamies un apmaldamies. Tāpēc viņš kā labs gans vēlas vadīt mūs mūsu ceļā. Un mēs nevaram darīt labāk, kā sekot viņa norādījumiem. Jo viņš pats ir ar mums, lai par mums rūpētos un aizsargātu. Galu galā viņš arī mūs droši nogādās galamērķī. Tad mums nekad vairs nebūs jānes nekādas nastas. Jo debesīs vairs nav ne grēka, ne slimību, ne sāpju, ne grūtību, ne nāves. Vai tu vēlētos nākt pie labā gana, kas apgaismo vienkāršo un atspirdzina nomākto? Lai arī tu vari priecīgi dziedāt: "Jēzus pieņem grēciniekus, Viņš arī mani ir pieņēmis un atvēris debesis, lai es varētu nākt pie viņa svētīts un mierināts mirt: Jēzus pieņem grēciniekus." Āmen.

Mācītāja Holgera Vaisa sprediķi tulkojis mācītājs Ilārs Plūme