XII Post Trinitatis

Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?” Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!” (Lk. 10: 25-37)

Mēs visi esam kā likumu zinātājs šīs dienas tekstā. Šis vīrs nav tikai civiltiesisks jurists. Viņš ir baznīcas jurists, Mozus bauslības māceklis, kurš pazīst Veco Derību gan no iekšienes, gan ārienes. Viņš zina, ko darīt un ko nedarīt, un kas notiek tad, ja tiek pārkāpts likums. Bet pat tas viss nerada mums simpātijas pret viņu. Tas, kas padara šo vīru līdzīgu visiem citiem, ir tas, ka viņš cenšas sevi attaisnot.

Redziet, kopš Ādama krišanas visi vīrieši, sievietes un bērni kļūdās, piedzīvo neveiksmi, izdara pārkāpumus un pārkāpj veidu, kā lietas darbojas kopā ar Dievu. Mēs domājam. . . nepareizi. . . . ka veids, kā lietas darbojas ar Dievu, ir tāds, ka mēs varam atņemt savam tuvākajam un atņemto piedāvāt Dievam, ka mūsu tuvākā posts ir tikai iespēja mums parādīt Dievam, cik ļoti mēs viņu mīlam un tādējādi mantot mūžīgo dzīvību. Mēs domājam, ka spējam darīt to, ko Jēzus šim cilvēkam lika darīt. Savas kritušās dabas dēļ mēs esam grēcīgi un nešķīsti. Un, ja mēs katru dienu neatzīsim savu kritušo stāvokli, mēs iekritīsim tādās pašās lamatās kā šis baznīcas jurists, proti, mēs mēģināsim sevi attaisnot.

Un, mēģinot attaisnot sevi Dieva priekšā, mēs centīsimies darīt ne tikai to, ko cenšas darīt šis jurists, bet arī to, ko vienmēr dara grēcinieki, proti, mēs mēģināsim no jauna definēt jēdzienus un terminus. Mēs mainīsim vārdu nozīmi, liekot tiem teikt to, ko mēs vēlamies, lai tie saka. "Kas ir mans tuvākais?" – likumu zinātājs jautā, liekot saprast, ka ir daži, kas nav viņa tuvākie? Citi jautā - "Kad sākas dzīve, dzīvība, cilvēks?" Patiesībā ar šo jautājumu tiek mēģināts pateikt, ka ir kaut kāds laiks, kad grūtniece patiesībā nav stāvoklī, ka tā negaida bērnu. Bet tas ir absurds. Citi atkal jautā - "Kas veido laulību?" Divi cilvēki, kuri mīl viens otru? Kuri divi? Tikai divi? Kāpēc divi? Kas ir ģimene? Kas ir zēns? Kas ir meitene? Vai mēs paši varam definēt to, ko jau definējusi daba? Definīciju maiņa taču realitāti nemaina. Un visi mēģinājumi to darīt darbojas tikai pret mums, neļaujot mums parādīt žēlastību savam tuvākajam un tikt galā ar realitāti, kāda tā ir. Mēģinot attaisnot sevi, mēģinot pārdefinēt to, kas acīmredzami ir tas, kas tas ir, tiek tikai vairots haoss un sāpes.

Lai izlauztos cauri mūsu cietsirdīgajiem, uz sevi vērstajiem mēģinājumiem ar mūsu pašu spēkiem un pūlēm sakārtot lietas ar Dievu, Jēzus stāsta līdzību. Kāds vīrs devās no Jeruzalemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās, kuri viņu piekāva, izģērba un atstāja pusdzīvu ceļa malā. Šis vīrs ir jebkurš vīrietis, sieviete vai bērns, kuru ievainojis grēks vai grēcinieki. Šis vīrs esi tu un es, ikviens, kuru velns, pasaule un mūsu pašu grēcīgā daba ir pametuši bojāejai. Šā cilvēka krišana laupītāju rokās sniedz priekšstatu par grēkā krišanu, mūsu krišanu. Viņa salauztība ir mūsu salauztība. Viņa posts ir mūsu nožēlojamais stāvoklis. Viņa nespēja piecelties un turpināt ceļu ir mūsu nespēja pašiem tikt mājās. Kurš būs glābējs, kurš mūs glābs? Tam jābūt varonim, kam piemīt spēks un vara to paveikt. Bet kurš tas varētu būt?

Sagadīšanās dēļ pa to pašu ceļu gāja kāds priesteris. Vai tiešām šis labais un dievbijīgais vīrs neapstāsies un neizglābs savu kritušo brāli? Vai tiešām tas, kurš kalpo Dieva templī, neizstieps savu roku, lai vajadzības gadījumā palīdzētu? Diemžēl nē, ieraugot zemē gulošo sasisto un aplaupīto, priesteris pāriet ceļa otrā pusē. Viņš pat netuvojas laupītāju upurim. Viņš vienkārši iet prom. Viņš jau dara pietiekami daudz, strādājot Dieva templī. Viņš pārāk mīl Dievu, lai veltītu savu laiku, dārgumus un talantus tādam mērķim, kā palīdzība sasistajam. Kritušais vīrs varētu būt jau miris; pieskaršanās viņam padarītu priesteri nešķīstu un viņš nevarētu kalpot Templī. Sevis attaisnošana darbojas šķietami lieliski un nereti tiek piesegta ar šķietamu dievbijību. Turklāt priesterim nav laika, nāks taču kāds cits un noteikti palīdzēs.

Un tas notiek notikumu vietā ierodoties levītam. Lūk, stāsta labais puisis. Viņš ir baznīcas apmeklētājs, tas, kurš zina, kas ir pareizi un nepareizi, ko darīt un ko nedarīt, un kas notiek, ja tiek pārkāpts Dieva likums. Viņš vēlas iemantot mūžīgo dzīvību. Un, lai to darītu, ir jāmīl Dievs un jāmīl savs tuvākais. Viņš uzduras gulošajam cilvēkam un, viņu redzot, arī paiet garām. "Grēka alga ir nāve." Un "dvēsele, kas grēko, mirs". Protams, laupītāju upuris krita laupītāju rokās, jo bija grēkojis pret Dievu. Šis cilvēks saņēma to, ko bija pelnījis. Viņa nožēlojamais stāvoklis ir viņa sods. Iet un palīdzēt nozīmētu vērsties pret Dieva spriedumu. Šis kritušais cilvēks nav viņa tuvākais. Ja viņš sakārtos savu dzīvi, tad levīts viņu mīlēs. Tā levīts atrod labu iemeslu attaisnot sevi.

Vai neviens nepalīdzēs? Vai cilvēcei nav cerības uz cilvēcību? Kāda veida līdzību mums stāsta Jēzus? Kāda tam visam jēga? Vai laupītāju upurim ir lemts mirt? Vai tāda ir Dieva griba attiecībā uz grēciniekiem – nāve un tiesa?

Līdzība turpinās, un mums tiek sacīts, ka kāds samarietis gāja pa to ceļu. Gandrīz var dzirdēt, kā baznīcas jurists sauc: “Nē! Tas nevar būt” Šis puisis nevar būt labais puisis. Viņš ir samarietis. Viņš ir ļauns. Viņš ir tumšajā pusē. Jūdi ienīst samariešus, tāpat kā dumpis ienīst impēriju. Starp viņiem nav mīlestības. Bet - samarietis ir ne tikai labais puisis līdzībā, bet arī patiesi labs. Viņš ir labestības attēls. Redzot laupītāju upuri, viņš ir līdzjūtības pilns. Viņa sirds nav auksta un vienaldzīga. Guļošā upura posts ir viņa nožēlojamais stāvoklis, un samarieša rūpes kļūst par viņa vienīgajām rūpēm. Viņš atstāj visu citu, sasien brūces, svaida viņu ar eļļu un vīnu, aizved viņu uz viesnīcu un sedz visas aprūpes izmaksas, solot atgriezties.

Sola atgriezties? Pagaidiet, mirkli! Ko darīt? Atgriezties? Dzirdot šos līdzības vārdus, mēs saausāmies. Šeit notiek kas vairāk nekā tikai stāsts par to, kā izturēties pret kādu grūtībās nonākušu cilvēku. Kāpēc līdzībā minētais labais puisis sola atgriezties? Jo labais puisis, labais samarietis nav tikai stāsta varonis, viņš ir cilvēka glābējs, un viņš ir arī mūsu glābējs, jo šis maz ticamais tuvākais, cilvēks, kuru diezin vai varētu cerēt tā vienkārši sagaidīt ir Jēzus. Šī līdzība ir par daudzām lietām, cita starpā saistīta arī ar notikumiem Israēla tautas vēsturē, bet mums katram pati galvenā varētu būt tā, ka tā ir līdzība par mums un Jēzu. Tas, ko šis labais samarietis izdarīja kritušā cilvēka labā, ir tas, ko Jēzus ir izdarījis manā un tavā labā.

Cilvēcei ir cerība, jo starp Dievu un cilvēkiem ir viens starpnieks — Cilvēks Jēzus Kristus. Viņš ir gājis pa mūsu ceļu, atradis mūs grēka, nāves un velna piekautus, izģērbtus un pamestu nāvei. Tu biji miris savos grēkos un pārkāpumos. Tu tāds piedzimi, jo Dieva tiesas spriedums par Ādamu ir attiecas uz mums visiem. Bet šis spriedums nekad nebija paredzēts kā galīgais spriedums. Šī iemesla dēļ Kristus ir nācis, un šī iemesla dēļ Viņš jums šodien tiek sludināts. Jo kurš gan no mums nav cietis no grēka? Kurš gan no mums nav nomocīts mūsu pasaules sabrukuma dēļ, tā ļaunuma dēļ, kas valda pasaulē? Kurš nav ievainots pats vai nav nodarījis pāri citiem? Tomēr Kristus nāk pie mums. Viņš ir uzticīgs savam Debesu Tēvam un viņš ir uzticīgs tev un man, mums visiem. Viņš tevi mīl, jo Tēvs tevi mīl. Mīlēt tevi nozīmē, ka viņš vēlas tavu pestīšanu un ne tikai to, bet viņš ir arī gatavs izcīnīt tavu pestīšanu. Viņš tevi meklē. Viņš redz tavu nožēlojamo stāvokli un nepaliek vienaldzīgs. Viņš ir aizkustināts, līdzjūtību pilns pret tevi. Un, atrodot tevi, viņš nestāv pa gabalu, nosodoši kratot pirkstu. Viņš tev nesaka, ka tu saņēmi to, ko esi pelnījis. Un viņš nemudina tevi pašam pacelt sevi aiz kurpju šņorēm. Viņš nemudina tevi glābt pašam sevi. Viņš nav ne romiešu, nedz austrumu baznīcas teologs. Jēzus risina situāciju reāli. Un situācijas realitāte ir tāda, ka tu pats nevari to izdarīt. Sevis vai viltus dievu godināšana nav saistīta ar realitāti, tā nenodarbojas ar grēka sekām, katrā ziņā nedara to realitātei atbilstoši.

Jēzus ir vienīgais, kurš spēj tikt galā ar grēku, nāvi, velnu un elli. Viņš tuvojas mums žēlsirdīgi. Viņš mīl vārdos un darbos. Ar savu žēlastību viņš sasien tavas brūces. Aiznes tevi pie ūdens avota, kur viņš nomazgā tavus traipus un netīrumus. Un tad viņš tev dod ēst maizi un dzert vīnu, ēst un dzert, savu miesu un savas asinis dzīvībai, daloties ar tevi ar savu dzīvību, kas ar tevi tiek dalīta uz mūžību. Viņš ieved tevi viesnīcā, savā svētajā baznīcā, kur viņa Svētais Gars kalpo kā viesnīcas saimnieks, kurš ik dienas bagātīgi piedod tavus un visu ticīgo grēkus. Nekas no tā nav bezmaksas! Par visu ir jāmaksā, un šī maksa tika pilnībā samaksātas nevis ar zeltu vai sudrabu, bet gan ar svētajām dārgajām Jēzus asinīm un viņa nevainīgām ciešanām un nāvi.

Kad jūs tagad atpūšaties sava Glābēja draudzē, Svētais Gars laika gaitā nes veselību un dziedināšanu jūsu sirdij un dvēselei ar Savu Vārdu un Sakramentu. Dieva dāvanu saņemšana nav vienreizēja lieta, ko Kristus jums vēlas dot. Nē! Tev ir nepieciešama pastāvīga aprūpe, pastāvīga barošana, nemirstības zāles, līdz glābējs pats atgriezīsies, lai aizvestu tevi mājās. Ar saviem žēlastības līdzekļiem Svētais Gars nes grēku piedošanu tavā sirdī un tavā dzīvē. Tu kādreiz biji miris savos grēkos un pārkāpumos, bet tagad tu esi dzīvs Kristū, ja vien tici un paliec kopā ar Kristu. Cilvēks nevar palikt kopā ar Kristu, ja nekad neatrodas tur, kur Kristus ir klātesošs. Kristietis nevar palikt kristietis, ja viņš nesaņem Dieva Vārdu un Sakramentu.

Šeit, šajā mājā, Kristus viesnīcā mēs caur grēku nožēlu tiekam vaļā no tā, ko pasaule mums ir mācījusi, un Gars māca mums ceļu, kas ved uz mūžīgo dzīvi. Dievs ir tas, kurš ar savu Vārdu nosaka realitāti. Viņš stāsta mums, kā tas ir, un izlabo mūsu pārpratumus. Mīlestība, dzīvība, laulība, ģimene, piedošana, grēku nožēla, mūžība un dievišķums tiek turēti mūsu acu priekšā, lai mēs varētu būt svēti, kā mūsu Kungs, mūsu Dievs, ir svēts. Mūžīgā dzīve sākas šeit, šajā vietā, Kristus Baznīcā, kad mēs kā viņa kristieši saņemam no Dieva viņa Vārdu, mācāmies no Dieva viņa mīlestību, un šis Vārds tiek iepotēts mūsos, lai darbotos mūsos. Tā mēs mācāmies mīlēt savu tuvāko – visus tos, kas ir mums apkārt – sākot ar vīriem un sievām, vecākiem un bērniem, draugiem un kolēģiem, pat ienaidniekiem un pretiniekiem, lai ko arī Tas Kungs liktu mums sastapt uz mūsu ceļiem.

Redziet, mīļie, cilvēks nevar mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko, ja viņš vispirms nesaņem šo Mīlestību no Dieva. Mirušie nevar dzīvot, ja pats Dievs vispirms neiepūš tiem dzīvību. Definīciju, vārdu nozīmes maiņa realitāti nemaina. Ne jau vārdu saturs ir jāmaina, bet gan mūs pašus ir jāmaina. Mums nav jāglābj pasaule, bet mūs ir jāglābj no pasaules, no tās lāsta, tās salauztības, un sadrumstalotības. Šī glābšana notiek ar Dieva žēlastību caur ticību, un šāda ticība pārvērš mūs no grēcinieka par svētajiem, ved no nāves uz dzīvību, no tikai esamības pasaulē, par nebūšanu no pasaules, no sava tuvākā izmantošanas vai ignorēšanas līdz kalpošanai un mīlestībai pret tuvāko. Mums vairs nav jāņem no sava tuvākā un jāpiedāvā Dievam, bet tagad mēs saņemam no Dieva un dodam savam tuvākajam. Kā mēs reāli to varam izdarīt? Mēs taču esam maza draudze, ar maz iespējām. Tas ir tiesa, bet mēs esam pietiekami liela draudze, lai, piemēram, savāktu un izdalītu nepieciešamās lietas kādai vientuļajai māmiņai, kura izvēlas dzīvību un atsakās iet to ceļu, kas ved uz iznīcību. Ir vēl daudz citu lietu, ko varam, protams, ja vien gribam. Mēs varam likt lietā savus resursus gudri, lai palīdzētu trūcīgajiem, apģērbtu kailos un segtu viņu kaunu, nevis ar nicinošu nosodījumu, bet gan svaidot viņus ar jauno prieka eļļu, ar pestīšanas vīnu. Mēs varam nest Kristu viņiem pasaulē un vest viņus pie Kristus labajām dāvanām Viņa Baznīcā. Jā, mums ir jāredz, ka viņi ir tādi paši, kādi mēs bijām kādreiz. Citiem vārdiem sakot, Kristus līdzjūtības aizkustināti kristieši “iet un dara tāpat”. Vai mēs ejam? Vai darām? Vai esam kristieši? Uz šiem jautājumiem vajadzētu atbildēt godīgi bez liekulīgās priestera un levīta aizbildināšanās. ĀMEN!